„Kur tā laivu tēma man cēlusies? Mani vecāki izbrauca ar airu laivām savulaik no Liepājas, pēc tam ar kuģiem – uz Ameriku. Es piedzimu jau tur…
Bet tie veļi - tā ir manis paša paaudze, tie esam mēs, kuri, svešumā dzimuši, klīst pa pasauli un vēl nav atgriezušies Latvijā…”
Šādas trimdā dzimuša (1962. gadā, Bostonā) cilvēka domas mani pārsteidza nesagatavotu, jo man bija priekšstats, ka šī paaudze ir iedzīvojusies, daudz ko jau sasniegusi profesionālā ziņā, nodibinātas ģimenes, tur aug bērni… Un Latvija ir zeme, kur atgriezties uz lieliem svētkiem, kad apkārt tautastērpi un puķes un dziesmas, bet citā laikā - labāk laiku vadīt ne-Latvijā.
Ginta sieva ir latviete, kura dzied latviešu korī, viņiem ir divi bērni, viņi runā latviski un ne tikai emocionāla pacēluma brīžos, bet pavisam nopietni domā par atgriešanos Latvijā. Nezinu, ko par šo ideju teiks viņu bērni…
(Saruna ar Gintu Grīnbergu - Kultūras Rondo, 13. jūlijā, http://lr1.latvijasradio.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/trimdas-latvieshi-un-vinju-darbi-latvija.a26466/)
Gleznotājs un pilsētbūvnieks Pēteris Ciemītis no Pertas Rietumaustrālijā šovasar ne tikai izstādīja savus darbus Talsos, Rietumaustrālijas mākslinieku darbu izstādē (viens viņa portrets skatāms arī „Arsenāla” lielizstādē), bet arī satikās ar saviem radiem, kurus nebija redzējis un pat nebija zinājis par viņiem. Talsu izstādes atklāšana bija izvērtusies par dzimtas saietu. Pēteris arī runā latviski, kaut gan Austrālijā dzimis, audzis, skolojies un savā ģimenē runā angliski, tikai ar tēvu vēl varot latviski parunāt.
Te nācās savu latviešu valodu strauji „atdzīvināt”, un viņš ir sajūsmināts, ka viņa bērnības valoda, kurā viņam visapkārt runāja ģimene arī Austrālijā, te skan visur… Bija Dziesmu svētku laiks, tāpēc arī skanēja visur…
Lai latviešu māksliniekus savāktu kopā Austrālijā, vajag būt kādam enerģiskam cilvēkam, kuram tas ir svarīgi. Viņiem tas esot tēlnieks Māris Raudziņš , kuram arī lielā mērā jāpateicas par deviņu mākslinieku izstādi Talsos (līdz 4. augustam Talsu muzejā, tad ceļos uz Madonas muzeju). (Saruna ar Pēteri Ciemīti - „Kultūras Rondo”, 25. jūlijs).
Amerikā ir mākslas kritiķe Eleonora Šturma, kura 50 gadus rakstījusi par latviešu mākslinieku darbiem un izstādēm Amerikā. Tur ir ikgadēji saieti Katskilu kalnos Ņujorkas pavalstī, tur ir Amerikas latviešu mākslinieku apvienība (ALMA), kuras prezidente pašlaik ir Linda Treija. Viņa kopā ar mākslinieci Sarmu Muižnieci-Liepiņu arī bija mūsu studijā uzreiz pēc trimdas mākslinieku tikšanās reizes izstādē. Ne jau katru dienu atbrauksi no Austrālijas vai Amerikas. (Saruna ar Lindu Treiju un Sarmu Muižnieci-Liepiņu –„Kultūras Rondo” , 11.jūlijs, http://lr1.latvijasradio.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/latvieshu-maksla-trimda.a26383/)
Viņas atzīst, ka
būtu svarīgi, lai latviešu māksliniekiem plašajā pasaulē būtu kāda virtuāla satikšanās vieta - kur darīt zināmu vienam par otru, sarunāties, darbus parādīt, ciemošanās reizes norunāt. Labi būtu, ja šo virtuālo vietni uzturētu Latvijas puse. Tas būtu ne tikai organizatoriski, bet arī filozofiski svarīgi.
Un jaunais dizainers Jānis Dripe, juniors, tepat Rīgā - mūsu sarunā par albuma „50 Latvijas mākslas meistardarbi 20. gadsimtā” tapšanu - , jau pie izslēgtiem mikrofoniem saka - māksliniekiem būtu svarīgs Rīgā kāds radošs centrs, kur var vienmēr ienākt, sastapt savējos (vienalga, no kuras pasaules malas tie atbraukuši), iedzert vīnu, par dzīvi un mākslu parunāt…
Bet mēs ar mākslas zinātnieci Gintu Gerhardi-Upenieci vienojamies, ka
ideālā variantā vajadzētu būt gan virtuālai, gan reālai latviešu mākslinieku tikšanās vietai. Kur tās būs??
P.S. Paldies mākslas zinātniecei Dacei Lambergai par izstādes „Latviešu māksla trimdā” sarīkošanu. Izstādes vienmēr ir labs iemesls sarunām un tālākdomāšanai. Šī - it īpaši.
