Ingvilda Strautmane: Vēlīnie jautājumi par tēviem un kaimiņiem

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 10 gadiem.

Ir auksts. Un Šmerļa mežā -  tumšs. Un Rīgas kinostudija – tāda puspamesta. Caurpūsta. Mazdzīva. Cilvēku kā jūra. Visi mēteļos. Noskaņojušies uz ko īpašu. Tur notiek Alvja Hermaņa izrādes „Vēlie kaimiņi” un „Tēvi”.

„..būt gataviem uz atklātu,  sirsnīgu,  personīgu sarunu.  Ne vairāk. Nevajag tur neko ģeniālu meklēt”, tā aktieris Gundars Āboliņš brīdina jau radio studijā, sakot, ka: vai tik tas nav „lāča pakalpojums” - visur stāstīt, ka tagad uz Rīgu atvestas ģeniālās Alvja Hermaņa Eiropas teātros iestudētās izrādes?!

Ir vai nav, bet tur neko nevar grozīt.

Visi gaida. Vieni zina, ko tieši. Citi nezina. Citi gatavi uzzināt, ko tie pirmie... Tajā brīdī, kad es aizmirstu neērto krēslu, saspiestību un aukstumu, es esmu „ievilkta” tajā sirsnīgajā un personīgajā sarunā. It īpaši „Tēvos”.

Iznāk tāda dīvaina laika un telpas cilpa - latviešu aktieris Gundars Āboliņš mums skaidrā vācu valodā Rīgā stāsta par savu tēvu - latviešu aktieri Tālivaldi Āboliņu. Viņi „Tēvos” (Vīnes Burgteātra izrādē) ir trīs – par savu tēvu stāsta Juris Baratinskis, un par savējo - Olivers Stokovskis.

Juris Baratanskis ir ļoti noslēpumaina persona.To lai katrs atklāj pats, ciktāl tas iespējams. Olivers Stokovskis - vācu aktieris, kurš sākumā uzskaita savas lomas - Pērs Gints, Mekijs Nazis… un citas. Gundars Āboliņš un Olivers Stakovskis viens otru uz skatuves līdz tam nekad nav redzējuši. „Tēvos” katram dēlam ir savs grima galdiņš un grimētāja. Triju stundu laikā pie šī grima galdiņa viņi kļūst par veciem vīriem. Bet mēs - par lieciniekiem ne tikai viņu atmiņām, bet arī savām paralēlēm. Ir tās lielās - par dzimšanu, miršanu, par tēvu, māti, sāpēm, bailēm, bet arī mazās - redz, portfelītis manam tēvam bija tāds pats! Un termoss arī - tikai citā krāsā. Mēs esam tādi aktīvi liecinieki.  Dzīvē tikai novecošana notiek lēnāk un nemanāmāk nekā pie grima galdiņa.

„Vēlie kaimiņi” (Minhenes kamerteātra izrādē ) jau pašā sākumā ir ļoti veci. Ļoti bagātais un ļoti vientuļais Harijs Bendiners pirmajā stāstā „Vēlā mīla” ar teju pārcilvēciskiem spēkiem veic ceļu no gultas līdz vannas istabai.Un beigās – gandrīz lido. Mazu, mazu brītiņu. Viņa vēlā kaimiņiene – arī lido. No 11. stāva līdz zemei.

Kad sākas otrais stāsts „Seanss” – par diviem ebreju emigrantiem Kališeru un Kopicka kundzi, es kādu laiku domāju, ka tie ir divi citi aktieri, ne tie, kas pirmajā daļā.

Un tomēr tie ir tie paši - Barbara Nusse un Andrē Jungs. Viņu pārvērtības ir gluži neticamas. Tās nenotiek pie publikai redzamiem grima galdiņiem. Tās notikušas publikai neredzot, starpbrīdī. Viņi kļuvuši jaunāki.

Šmerļa mežā joprojām ir tumšs. Ir auksts. Izrāde ir beigusies. Bet man traki gribas dzīvot- tā pa īstam. Kamēr vēl kaimiņi aiz sienas ir dzīvi. Kamēr vēl aiziet no gultas līdz tualetei nav pārcilvēciski grūts darbs. Kamēr mīļotais nav jāizsauc ar spirituālu seansu palīdzību.

Trakoti sagribas dzīvot. Un saprast, kāds īsti bija mans tēvs. Un māte.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti