Varbūt kādā citā dienā es būtu ilgāk apstājusies pie Jaunatnes teātra fotogrāfijas, „Ričarda III” mēteļa vai ūdens tonnas elastīgā materiālā, caur kuru spēlējas gaismas un zem kura notiek mūsdienīga dejas izrāde. Varbūt kādā citā dienā es apstātos tieši pie ūdens, kas ir svarīga zīme Andra Freiberga scenogrāfijā - „Dzīvais ūdens”, ūdens uz skatuves „Nāves dejā”…
Taču šoreiz ir citādi. Man no prāta neiziet tās melnās čuguna lodes, kuras veidoja scenogrāfiju 1974. gadā Ļeņingradas Jaunatnes teātra izrādei „Boriss Godunovs”. Tās lodes, kuras tagad bīstami spēlējas izstādes instalācijā un pasaulē.
Man palaimējās Andra Freiberga izstādi, kura jau saņēmusi vairākas balvas, apskatīt paša mākslinieka pavadībā. Viņš no 200 izrāžu scenogrāfijām izstādei atlasījis 50. Tas nozīmē, ka todien man bija iespēja noklausīties 50 īsākus vai garākus stāstus. Tā bija iespēja atcerēties izrādes, kuras savulaik esmu redzējusi nu jau neesošajā Jaunatnes teātrī, atcerēties Ādolfa Šapiro spožākos iestudējumus (Ādolfa Šapiro Jaunatnes teātris 20. gadsimta 60. un 80. gadi - iekļauts Latvijas kultūras kanonā), atcerēties Lūcijas Baumanes viedo mieru un dziesmu no „Centrifūgas” vai Ulda Pūcīša trakulīgās idejas, teātra pagalmā iestudējot „Sūnu ciema zēnus”. Tā bija iespēja klausīties stāstus par izrādēm un operu iestudējumiem, kurus nekad neesmu redzējusi un neredzēšu, jo tā jau ir teātra vēsture – Igaunijā, Lietuvā, Krievijā, Latvijā. Bet gribētos gan – vismaz redzēt visas šīs 50 izrādes, kuras tagad kļūst pazīstamas caur maketiem, videoierakstiem, rekvizītiem, Andra Freiberga stāstiem. Un pastāv arī jautājums, kas notiek ar izrāžu maketiem – vai tie nonāk muzejā, privātkolekcijā, teātra arhīvā, paša mākslinieka īpašumā vai kādā šķūnītī. Izrādes makets ir tik smalks un trausls, ka to grūti glabāt.
Varbūt kādreiz laiks pienāks arī izrādei, kuru skatītāji skatīsies caur šaujamnlūkām – tā pagaidām esot neīstenota ideja. Pagaidām čuguna lodes kustas un izsit viena otru no līdzsvara, rada kustību, apstājas. Un nesprāgst. Bet vienai lodei ir gan varas simbola, gan spridzekļa seja. Tātad – sprādzienbīstamība ir neatņemama varas sastāvdaļa.
Un tieši tāpēc ir svarīgs Andra Freiberga lēmums – pēc ilgām pārdomām tomēr rudenī šo izstādi parādīt Teātra muzejā Maskavā. Pēc režisora Ādolfa Šapiro personīga lūguma. Ādolfs Šapiro ir viens no tiem Krievijas inteliģences pārstāvjiem, kurš martā parakstīja dokumentu, kurā pausts nosodījums agresijai pret Ukrainu.
Vēl līdz 31. maijam Andra Freiberga scenogrāfija ir skatāma Rīgā, Teātra muzejā. Varat apskatīt, gan nākot skatīties Jaunā Rīgas teātra izrādes Talsu ielas zālē, gan tāpat, baudot pavasari Pārdaugavā.
P.S. Scenogrāfs Andris Freibergs svin jubileju ar izstādi – savu "teātri", vizualizējot apmēram 50 viņam pašam svarīgākās izrādes. Viņš absolvējis Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. Bijis mākslinieks inscenētājs Drāmas teātrī un galvenais mākslinieks Jaunatnes teātrī (1973-1992). Bijis Latvijas nacionālās operas galvenais mākslinieks. Radījis scenogrāfijas vairāk nekā 200 iestudējumiem ne vien Latvijas teātros un operā, bet arī vairāk nekā desmit citu valstu teātros Armēnijā, Igaunijā, Lietuvā, Krievijā, Venecuēlā, Polijā, Vācijā, Itālijā un citviet. Saņēmis daudzus apbalvojumus. Māca studentiem scenogrāfiju Latvijas Mākslas akadēmijā, ir Scenogrāfijas katedras vadītājs un profesors.
