Pirmoreiz Viestura Meikšāna vārdu dzirdēju, vēl pirms redzēju kādu viņa izrādi. Sarunā radio studijā viņš pārsteidza ar to, cik vienkārši un strukturēti stāsta par savām iecerēm Valmieras teātrī. Tobrīd viņš strādāja pie Raiņa „Zelta zirga” iestudējuma. Braucu uz Valmieru skatīties izrādi, tā sākās jau pa ceļam uz zāli. Tas bija pārsteidzošs jauna cilvēka skatījums uz sen rakstītu lugu ar nobriedušu simboliku. Melnās Mātes un Baltā Tēva deja vien bija ko vērta. Jau šeit novērtēju režisora/scenogrāfa tandēmu – Viesturs Meikšāns/Reinis Suhanovs.
Tad bija jānoskatās „Vīns un nezāles”. Un tad jau bija skaidrs, ka uz Valmieru jābrauc skatīties „vienkārši Meikšāns”. Manuprāt, viņa virsotne stila tīrības ziņā bija „Plūdi un Saulgrieži Straumēnu skaņās”. Joprojām veiksmīgais tandēms Meikšāns/Suhanovs, pie tam scenogrāfija plūca laurus arī Starptautiskajā Prāgas scenogrāfijas kvadrinnālē.
Fantāzijas lidojums un neticamas pārvērtības dominēja arī Ziedoņa „Krāsainajās pasakās”.
Sekoja Viestura Meikšāna „sānsoļi” citos teātros, arī Maskavā, bet pārliecinoša atgriešanās Latvijā bija ar vācu mūsdienu dramaturga Mariusa fon Maienburga trim lugām. ”Apjukums” Valmierā, „Māceklis” JRT un „Ainava un bars” Dirty Deal Teatro. Mēģinājums uz Dailes teātra lielās skatuves iestudēt Šekspīra „Ričardu III” bija ne pārāk veiksmīgs, manuprāt, pārprātots darbs. Tajā pašā gadā operas jaunajā zālē tapa opera – lekcija „Mihails un Mihails spēlē šahu”. Sarežģīts darbs, balvas, un solis pretī operas lielajai skatuvei. Tagad tas solis ir noticis ar Verdi „Makbetu”.
Makbets Meikšāna un Samsona Izjumova versijā ir dzīves noguris un daudz piedzīvojis vīrs, kuru bīda un baksta varaskārā lēdija Makbeta (Julianna Bavarska). Un izskatās, ka viņam nav nekas pretī būt aiz kundzes muguras. Varbūt spēles par varu ir mūžīgas? Arī tās, kas tiek izspēlētas tikai galvās, ne mērcot rokas īstās asinīs.
Arī „Makbetā” pārliecinoši nostrādā tandēms Meikšāns/Suhanovs, jo skatuves telpa ir vienlaikus dziļa un intīma, vienlaikus traģiska un mazliet komiska, saspēlējoties ar MAREUNROL’S tērpiem, kuros jau iestrādāts asimetrijas efekts, kas īpaši izceļas Banko frizūrās un dejotāju kustībās. Skatuves telpā vienlīdz nozīmīga loma videomākslai, gaismām un reālajām dekorācijām. Un pulkstenis reāli skaita laiku.
Par rēgiem/dejotājiem ir īpašs stāsts, jo viņu spokainās kustības fascinēja un spēja vajāt ne tikai mēnessērdzīgo lēdiju Makbetu. Un Verdi mūzika tobrīd skanēja kā absolūti laikmetīgās mūzikas paraugs. Par horeogrāfiju īpašs kompliments Lindai Mīļajai.
„Makbets” neļauj ne garlaikoties, ne atslābt, īpaši kāpinot sasprindzinājumu pēdējā cēlienā. Režisors veiksmīgi „izrēķinājies'' arī ar daudzajām nāves ainām un nav pārkāpis mākslinieciskās gaumes robežas, iesaistot bērnus. Varbūt tiešām tas viss notiek tikai cilvēka galvā?
Šekspīrs un Verdi ir Meikšāna sabiedrotie.
