Ingvilda Strautmane: Priekšālasīšana un tās neparedzamās sekas

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Izrādās, mūsdienās notiek arī saviesīgi vakari ar priekšālasīšanu. Turīgi cilvēki uzaicina kādu, kurš lasa priekšā, vai lasa paši. No tā rodas pat vairāki labumi – pirmkārt, nav jānomokās ar "small talk”, kas principā ir sarunas par neko. Otrkārt, var uzzināt jaunus vārdus, nosaukumus un autorus, kurus var pieminēt citos saviesīgos vakaros, kuros nav priekšālasīšanas, bet tomēr jāuztur „mazā, smalkā saruna”. Un treškārt, varbūt kāds tomēr izlasa to grāmatu, no kuras gabaliņš izlasīts priekšā pie laba vīna un uzkodām.

Atgriešanās pie klasiskiem lasīšanas paradumiem virtuāli digitālās pasaules pilsoņu vidū, manuprāt, varētu iepriecināt franču rakstnieku Danielu Penaku, kura eseju "Kā romāns” mums atgādināja tulkotāja Inta Geile, nolasot priekšā šādu fragmentiņu:

Nepatika pret lasīšanu ir vēl jo dziļāka, ja mēs esam no tās paaudzes, laika, vides, ģimenes, kurā valdošā tendence bija neļaut mums lasīt. „Beidz taču lasīt, dzirdi! Tu sabeigsi sev acis. Izej labāk paspēlēties, ārā ir burvīgs laiks. Dzēs nost gaismu, ir vēls!” Jā, tad vienmēr bija pārāk skaists laiks, lai lasītu, un naktīs - pārāk tumšs. Ievērojiet, ka darbības vārdi „lasīt” vai „nelasīt” jau bija locīti pavēles izteiksmē.”

Penaks starp citu pats ir liels piekritējs lasīšanai skaļā balsī. Viņš ir ielasījis arī vairākus savus romānus. Viņam varētu patikt arī mūsu „Lasītava”.

Lasīšanu kā īpašu pasauli, kura robežojas ar sapņošanu, mums atgādināja franču autores Annijas Erno "Sasalusī sieviete".

Aktieris Gundars Āboliņš saka Osvaldam Zebrim, lai nestāsta saturu tālāk, jo viņš pats lasīšot romānu "Gaiļu kalna ēnā", kas runā par vainu un pirmajiem latviešu tautskolotājiem, kurus represēja pēc 1905.gada revolūcijas. Kas notika ar viņiem visiem – apmēram tūkstoti izglītotu latviešu, kuriem klasēs bērniem bija latviski jāstāsta, piemēram, par Blaumani? Varbūt Osvalds Zebris turpinās – pētīs un lasīs, un rakstīs. Un varbūt ir vērts arī palasīt brita Filipa Rufa grāmatu „Pa stāvu liesmu debesīs: Nenotveramā latviešu anarhista Pētera Māldera laiks un dzīve” –  pētījumu par latviešu anarhistiem Londonā, ar kuriem biedēti angļu bērni. Peter the Painter - Pēteris Mālderis un vēl citi...

Bet Zane Jančevska, lasot Ellenas Matsones  "Ziemas koku" par aktrisi Grētu Garbo, atceras, ka 14 gadu vecumā Kinoaktieru studijā Valentīna Freimane teikusi, ka viņa esot līdzīga Grētai Garbo. Kas tā tāda? Vai tas ir labi? Tolaik Zane to nezināja, tagad – jau sen zina, lasa par viņu un atrod līdzības ar aktieru ikdienu un emocijām.

Tas viss notika "Radio mazajā lasītavā", kuru atvērām pēc Jāņiem, Latvijas Radio 1, sestdienas un svētdienas pēcpusdienās. Tagad jāatbild par sekām – mūsu mūzikas redaktors pieprasa "tās divas biezās grāmatas, kuras jūs lasījāt", un iekrīt Mikas Valtari grāmatā "Turms, nemirstīgais". Un tas ir uz ilgu laiku, jo "Turms" ir kā varena platekrāna filma. Žoela Dikēra "Patiesība par Harija Kebēra lietu" paliek gaidīšanas režīmā. Tā ir tā otra biezā grāmata. Kādas manas kolēģes mamma turpina baudīt Katarinas Ingelmanes-Sundberjas "Lāceņu liķieri, kafiju un laupīšanu”, sēžot uz balkona, lasot un smejoties. Vai tiešām nevienam režisoram neienāks prātā to uzfilmēt kā televīzijas seriālu ar burvīgām lomām mūsu senioriem?

Tikmēr cita kolēģe "iekritusi" uz Portugāles ainas aprakstu Otto Ozola romānā  "Theodorus. Deja ar ziloņzivi". Es gan godīgi brīdinu, ka citas ainas tur nebūs tik burvīgas, būs diezgan skarbas "Jaunā viļņa" aizkulises Jūrmalā un citi dīvaini darījumi... Tomēr nekā – grāmata jau ir "lasīšanas režīmā".

Kad īsti lasa aktieri? Vasarā? Ziemā? Nekad? Tā nu gluži neesot – lasot gan – īpaši pārbraucienos.

"Radio mazā lasītava" pagaidām ir tikai vienas vasaras projekts - bez socioloģiska pētījuma par tā iedarbīgumu un sekām. Cilvēki jautā gan – kad "Lasītava" būs klausāma internetā. Būs. Latvijas Radio 1 arhīvā, bet vispirms gan ēterā – līdz augusta beigām, un tad jau būs jāiet uz lielo, nacionālo lasītavu – Latvijas Nacionālā bibliotēka būs svinīgi un praktiski atvērta.

”Radio mazā lasītava” pagaidām strādā un lasa priekšā. Paldies ieinteresētajiem radio kolēģiem, izdevējiem un aktieriem – Zanei Jančevskai un Gundaram Āboliņam.

P.S. Absolūts dārgakmenītis ne priekšālasīšanai, bet vientulīgai un nesteidzīgai baudīšanai – vācu mākslinieka Kvinta Būholca ilustrācijas un teksti "Grāmatu valstībā". Par epigrāfu viņš licis šādus vārdus:

Lasīt nozīmē sapņot ar svešu roku palīdzību."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti