Berlīne tomēr ir tuvāk nekā Sanfrancisko. Kā teica kāds pazīstams latviešu aktieris, kurš spēlē arī Vīnē un Berlīnē: „Aizlidot līdz Berlīnei ir laika ziņā tas pats, kas aizbraukt ar mašīnu līdz Saldum.” Galu galā bija laiki, kad cilvēki lidoja uz Berlīni vienkārši iepirkties. Divas izstādes, kuras līdz Rīgai noteikti neatceļos, būtu tā vērtas, lai iepirkšanos „pašķaidītu” ar nopietnas izstāžu telpas – „Martin – Gropius – Bau” apmeklējumu Berlīnē.
Tur mēdz notikt pasaules mēroga mākslas notikumi. Pašlaik – divi vienlaikus. Jau pieminētā ķīniešu mākslinieka Ai Veivei izstāde, gan Deividam Bovijam veltīta multimediāla izstāde, kura ļauj burtiski „ienirt” Bovija skaņu un tēlu pasaulē. Šī audiovizuālā „ieniršana” ir panākta ar modernajām tehnoloģijām, katrs izstādes apmeklētājs saņem audiogidu, kura pogas ļauj regulēt tikai skaļumu, bet to, kas tajā skan, nosaka jūsu atrašanās vieta izstādē. Ja pietuvojaties ekrānam, uz kura redzams kāds Bovija koncerts, tad jums austiņās arī skan šis koncerts. Un tā varat nostāvēt kaut visa priekšnesuma garumā. Ja attālināties, tad attālinās arī koncerta skaņa, bet pietuvojas cita – jūs tuvojaties jau citai dimensijai, filmai, klipam vai tērpam. Izstāde atceļojusi no Londonas, tā parādīta arī Toronto un Sanpaulu. Berlīnē – līdz 10. augustam.
Kas īsti bija šis fenomens un ikona – Deivids Bovijs? Gan jau īsto atbildi zina tikai viņš pats, kurš pavisam klusu izstādi apskatījis Londonā. Berlīnē gan viņš neesot bijis (vismaz nav tādu ziņu), toties Berlīnei ir svarīgi, ka viņš atgriežas, jo 70. gados viņš te pavadījis vienus no saviem mūzikā ražīgākajiem gadiem, bēgot no atkarībām, trakulībām un citiem dēmoniem. Un vēl Berlīnei ir svarīgi papildināt izstādi ar unikāliem dokumentiem – Deivida Bovija un Marlēnas Dītrihas saraksti. Viņi gribēja satikties, bet tā arī nesatikās. Dītriha filmējās savā pēdējā filmā „Skaistais žigolo, nabaga žigolo” (Schöner Gigolo, armer Gigolo), viņam – tā bija debija kino. Es sameklēju filmas fragmentu „YouTube”, fantastisks abu dialogs uz ekrāna – nofilmēts dažādās vietās, viņiem neesot vienā telplaika punktā.
Un vēl kāds dokuments – STASI (Demokrātiskās Vācijas Drošības ministrijas) ziņojums, ka 1987. gadā otrpus mūrim gaidāms Deivida Bovija koncerts, ka, iespējams, Austrumberlīnes pusē pulcēsies lielas skaits cilvēku, kuriem līdzi būs īpaši uztvērēji, lai varētu sadzirdēt Bovija koncertu. Deivids Bovijs toreiz veltīja īpašu uzrunu cilvēkiem otrpus mūrim.
Un brīdī, kad izstādē izlasi šo dokumentu, tad šķiet tik nesvarīga ņemšanās ap bārdaino sievieti „Eirovīzijā”, jo svarīga jau nav bārda kleita vai smokings, bet gan vēstījums. Un Bovijam ir jaudīgs vēstījums – mūzikā un tekstos. Viņa androgīnās spēles ar sieviešu garderobes piederumiem un biseksualitāti ir šovs, bet šovam ir jēga. Es nebiju Deivida Bovija fane pirms izstādes. Es esmu viņa fenomenā ieinteresēta – pēc izstādes.
Un kur tad vēl tā jēdzieniskā jauda, kas nāk no ķīniešu mākslinieka Ai Veivei izstādes. Viņa darbi pirmoreiz izstādīti Berlīnē, bet mākslinieks pats te nedrīkst ierasties, jo viņam nav atļauts izbraukt no Ķīnas. Pirms dažiem gadiem viņu arestēja lidostā, aizveda nezināmā virzienā un turēja ieslēgtu nelielā telpā, kurā nekad nenodzisa elektriskā gaisma. Tagad izstādē redzama arī tāda telpa. Un drēbju pakaramie. Kāpēc viņš ir disidents? Iespējams, tāpēc ka viņš ar laikmetīgās mākslas izteiksmes līdzekļiem runā par cilvēka vērtību. Par cilvēka drošību un brīvību savā valstī. Un par senās Ķīnas kultūras likteņiem mūsdienās. Iespaidīgi. Un mazliet baisi.
Par Viju Celmiņu jau jūs tagad zināt daudz. Kaut negribīgi, bet viņa sniedza intervijas Latvijas žurnālistiem, tikās sarunās ar skatītājiem. Viņa no Latvijas kopā ar vecākiem aizbrauca kara laikā, vispirms uz Vāciju, tad – uz Ameriku. Viņai, imigrantei un sievietei, kura sākumā slikti zināja angļu valodu, nācās iekarot savu vietu Amerikas mākslas ainavā un tirgū – ar nežēlīgu darbu un savu stilu. Man šķiet, ka izstāde Rīgā „Dubultā realitāte” un dokumentālā filma „Teritorija. Vija Celmiņš" – arī viņai pašai ir emocionāli svarīga.
P.S. Vijas Celmiņas izstāde „Dubultā realitāte” mākslas muzejā „Rīgas Birža” skatāma līdz 22.jūnijam. Ai Veivei darbu izstāde Berlīnē pagarināta līdz 13.jūlijam. Deividam Bovijam veltītā izstāde Berlīnē skatāma līdz 10. augustam.
Vajag paspēt redzēt!
