Mēs („Kultūras Rondo”) tajā rītā pēc visa, ko bija jau noskaidrojuši, pateikuši, ierakstījuši un nofilmējuši mūsu kolēģi radio un televīzijā Rīgas pils ugunsgrēka sakarā, gribējām pielikt vēl klāt ko tādu, kas pasakāms jau ar mierīgāku prātu ar diennakts distanci. No muzeju praktiķu viedokļa. Mūsu producente sazvanīja Nacionālā vēstures muzeja pārstāvi, kā arī Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma glabātāju Annu Eglienu ar lūgumu nākamajā rītā telefonsarunas tiešraidē izstāstīt savus secinājumus par krājumu stāvokli. Anna bijusi diezgan nerunīga, bet solījusi pa nakti padomāt un no rīta pateikt.
Kad zvanīju Annai sestdienas rītā pirms raidījuma - viņa ir gatava pat atnākt uz studiju, lai nav mēle jādeldē, katram atbildot uz diviem svarīgākajiem jautājumiem:
1) Kas no krājumiem ir cietis un cik daudz?
2) Vai vajadzīga brīvprātīgo palīdzība?
Anna atnāk pie mums uz studiju un izstāsta, ka Rakstniecības un mūzikas muzeja krātuvēs neatgriezenisku zudumu nav. Muzejā nekas nav dedzis, ir tikai ūdens satecējumi, kas radījuši minimālus postījumus. To jau, šķit, esam dzirdējuši, bet vērts atkārtot vēl un vēl.
Un tad seko pats svarīgākais stāsts, kuru dzirdam pirmoreiz - kāpēc tad bija iespējami tikai nelieli postījumi.
Muzejam bija dots uzdevums atbrīvot priekšpili, ko muzejnieki arī sāka darīt maija sākumā.
Un ceturtdien (20.jūnijā) lielās līnijās pabeidza 50 tonnu jeb 400 000 vienību pārvietošanu no priekšpils. Tā ir visa latviešu teātra vēsture, tēlotāja mākslas vēsture, lasītava ar visām kartotēkām, uzskaites sektors ar visu datu bāzi un kolekcijas aprakstiem utt..
Gandarījums par lielo padarīto darbu bija īss. Ceturtdienas vakarā – sekoja uguns un ūdens Rīgas pilī…
Ja krājums būtu palicis priekšpilī, ja muzejnieki kopā ar pārvietošanas speciālistiem nebūtu šo darbu pabeiguši, tad gan zudības būtu neatgriezeniskas, jo ūdensplūdi gāzās pāri priekšpilij…
Pašlaik muzejs atrodas divās zonās - Konventa daļas 3. stāvā glabājas rakstniecība un mūzika, kas ir absolūti neskarta arī no ūdens. Otrā daļa - arī vecajā pils daļā, Kastellas daļā, kur tagad pārvietoti visi iepriekšminētie krājumi, arī fotonegatīvi un mūzikas ieraksti. Protams – pētniekiem tagad šie krājumi nav pieejami, tāpat kā publikai slēgts ir Latvijas Nacionālais vēstures muzejs un izstāde „100 Latvijas relikvijas”.
Visiem, kas jautā, kā var palīdzēt - var atbildēt ar lielu paldies, bet pagaidām te ir darbs profesionāļiem, tāpēc ka ar muzeju krājumu vērtībām drīkst rīkoties tikai muzeju profesionāļi, ne brīvprātīgie.
Tie, kuriem ir vēlme ziedot, var atrast ziedojumu kontu Valsts Kultūrkapitāla forda mājas lapā - VKKF mērķziedojuma programmas "Nacionālie dārgumi" konta nr. LV02HABA0551010426220.
Bet visi kopā varam pārdomāt dažas lietas:
- Vai pēc šīs ugunsnelaimes mainīsies valsts attieksme pret kultūras mantojumu? Pēc būtības.
- Vai tiks apdrošināti muzeju krājumi?
- Vai tiks pārskatītas muzejnieku algas? Cik bezgalīgs var būt kultūras darbinieku entuziasms, ilgstoši strādājot bez adekvāta atalgojuma?
- Vai tiks rasti risinājumi „pagaidu situācijām”? Piemēram, Rakstniecības muzejs teju 40 gadus jau „pagaidām” atrodas Rīgas pilī… Cik ilgs vēl būs šis pagaidām?? Ne tikai attiecībā uz šo konkrēto muzeju.
- Vai joprojām citām ministrijām (Izglītības un zinātnes ministriju ieskaitot) būs atkal un atkal jāpierāda kultūras nozīme jebkurā dzīves jomā? Tā tas notiekot, arī topot jaunajam kultūrpolitikas stratēģijas dokumentam „Radošā Latvija”.
- Vai Rīgas pils degšana paātrinās apjausmu, ka mūsu „garīgā Latvija” ir sargājama, glabājama, stiprināma? Materiālā un nemateriālā ziņā.
Anna Egliena ir optimiste un arī mums visiem novēl - kapos krustu vietā redzēt plus zīmes.
P.S. Sestdienas, 22. jūnija „Kultūras Rondo” varat noklausīties arī te.
