Ingvilda Strautmane: Nesteidzīgo sarunu greznība

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 10 gadiem.

Man nebūs problēmu ar pāreju uz eiro, jo mana gada bilance nav mērāma naudas summās. Mana gada pozitīvā bilance ir sarunas. Īpaši tās, kuru laikā nav bijis jāskatās pulkstenī.

Tādas bija Berlīnē pie kinozinātnieces Valentīnas Freimanes, kad viņa stāstīja par savulaik radio populāro seriālu „Māras Silenieces dienasgrāmata", kad stāstu cilpas apmeta milzu lokus un apbrīnojamā kārtā atkal atgriezās pie iesāktās domas.

Tādas bija mājās pie Veras Singajevskas, kura atcerējās gan puišeļu un zvērēnu lomas radio lugās, gan pašas iestudējumus un klasikas dramatizējumus, gan nepiepildītās ieceres.

Tādas bija Sanfrancisko pie Brigitas un Laimoņa Siliņiem. Par ceļu no Latvijas uz Ameriku, par dzīvi Rīgā pirms kara, par pirmajiem centieniem arī svešumā spēlēt teātri latviešu valodā un satikties ar dzīvo latviešu teātri Latvijā.

Tādas bijušas arī Radio ierakstu studijā, kad nav tiešraides ar nepielūdzamo laika skaitīšanu beigās - cikos jābeidz. Un tādas bijušas - aiz tiešraides studijas durvīm, kad viesi tā pa īstam ierunājušies, stāsta un stāsta... Bet arī tad, kad Radio studijā skaidri zināms sarunai atvēlētais laiks, var izrādīties, ka tā ir īstā vieta un īstais laiks, kad cilvēki noformulē lietas un jautājumus, kuriem ikdiena ir par steidzīgu.

Kaut vai - kas īsti ir aktieris? Vai viņš joprojām ir kaut kas „ārpus"? Kā kādreiz, sensenos laikos, kad „seju taisītājus" apglabāja ārpus svētītās zemes? - tā aktieris Rihards Rudāks meklē atbildi uz jautājumu, uz kuru neviens nevar atbildēt.

Cik liela vajadzīga tā vieta, lai doma varētu atvēzēties? Cik augstu jākāpj, lai sajustu smalkās enerģijas? – Tā Rimants Ziedonis, pabeidzot tēva - Imanta Ziedoņa - iesākto „Leišmalīti".

Vai ir pretrunas starp tautas dziesmām un kristietību? Kā tā var - tautas tērpos iet baznīcā dziedāt un tad spēlēt ērģeles? Un kā viens katoļu priesteris var svinēt Jāņus kopā ar suitu sievām? – tie jautājumi maisās pa galvu, redzot, cik neticami organiski katoļu baznīca un tautas tradīcijas sadzīvo suitos. Vai tā ir vēl kaut kur pasaulē?

Kāpēc šodien tik grūti iestudēt Raini? Jo viņa tekstus īsināt nevar, bet izrunāt - nepietiek laika. Kā būt? Tā režisore Māra Ķimele, kurai jautājām par viņas četriem lielajiem autoriem – Raini, Blaumani, Čehovu un Šekspīru.

Bet jaunais režisors Elmārs Suhanovs gluži nejauši pasaka, ka „režisors var pētīt vienu autoru visu mūžu". Tikmēr literatūrzinātniece Līvija Volkova izstāsta, kā toreiz, pirms 50 gadiem, viņa - vēl kā vienkārša slēpotāja - nonākusi Blaumaņa „Brakos", kur svinēta rakstnieka simtgade, un tagad, kad pamatīgā monogrāfija „Blaumaņa zelts" jau kļuvusi par klasiku, viņa pēta Blaumaņa vēstules un jautā - kā mēs varējām būt tik nevērīgi un izteikt tik pārsteidzīgus secinājumus? Re, te tak viss uzrakstīts! Vēstulēs.

Un vēl... Un vēl... Sarunas radio ēterā, sarunas, kad aizmirstas ieslēgtais diktofons; sarunas, kad diktofona nemaz nav. Sarunas, kuras nav domātas svešām ausīm.

Sarunas, kuras man ir kultūrfakti.

Jaunajā gadā un citos arī - es novēlu nežēlot laiku nesteidzīgo sarunu greznībai!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti