Bet nav jau ko te fantazēt, kas būtu, ja būtu, jo viņš lugas rakstīja latviski un uz Berlīni neaizbrauca. Vai baidījās? Vai sargājās? Vai bija neizlēmīgs? Varbūt mums būtu lielāka skaidrība, ja mēs varētu izlasīt, ko viņš rakstīja Marijai fon Andrejanovai, kura viņa aicināja pie sevis uz Berlīni. Bet nevaram. Baltvācu literāta Viktora fon Andrejanova sievas, četru bērnu mātes Marijas vēstules Blaumanim, kas rakstītas pēc vīra agrās nāves Vācijā (kopskaitā 51) gan glabājas mūsu Rakstniecības muzejā, tās, pateicoties Blaumaņa pētniecei Līvijai Volkovai, mums sniedz ieskatu, ko tad Marija īsti rakstīja Blaumanim ar nelielām atsaucēm uz viņa rakstīto ... arī uz to, ka „Blaubi brauks”… bet tas tikai solījums...
Mani tomēr nepamet pilnīgi neticama doma, ka kaut kur Berlīnē, par spīti kariem un grūtiem laikiem, glabājas ar sārtu lentīti apsietas Blaumaņa vēstules Marijai… Vēl nevienam pētniekam tās rokās nav devušās. Pagaidām.
Tikmēr latviešu režijas jaunais vilnis uznes Blaumaņa lugas jaunās virsotnēs- Elmārs Seņkovs rada pārsteidzošus „Indrānus” Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī un skarbi smeldzīgu „Raudupieti” ar Elīnu Vāni centrā Valmieras teātrī. Blaumaņa mūsdienu interpretācijas teātrī no 21.līdz 28. martam skatāmas vienkopus Valmierā, Blaumaņa teātra festivālā, bet pašlaik Rīgā zinātnieki iepazīstina ar savām versijām par Rūdolfu Blaumani un viņa Eiropas kontekstu. Piemēram, salīdzinot Raudupieti ar Mēdeju.
Bet fantasts un spēles maģistrs Viktors Jansons izspēlē Blaumani Melnajā kabinetā - gan „Indrānus” izvelkot caur adatas aci, gan „Nāves ēnā” liekot uzzīmēt uz tāfeles. Un kāds 7. klases puika uzzīmē ledus gabalu un cilvēkus, bet vienam nav galvas. Un Jansons jautā, kāpēc tam cilvēkam nav galvas? Puika atbild - tas ir Kārlēns.
- Jā, bet kāpēc Tu viņam nogriezi galvu?
- Tāpēc, ka viņš domāja. Uz ledus gabala nedrīkst domāt…
Tad redz, cik negaidītas domas var rasties pat septītklasnieka galvā! Tikmēr es skatos „Raudupieti” un mēģinu iedomāties, par ko domā cilvēki zālē un cilvēki uz skatuves. Tas puisītis, kam Matīsiņa loma. Tie Valmieras skolas džeki, kuri piedalās visā izrādes darbībā. Par ko?
Es pati - vēl joprojām par tām Blaumaņa sirdslietām, kaislīgajām sievietēm, jaunajām atraitnēm un tiem vīriešiem, kurus viņš uzved uz skatuves un kuros varbūt ir daļa no viņa paša. „Raudupietē”- „Kārlis ir skaists kā eņģelis”, bet dūšas pateikt patiesību viņam nav. Un Eduards „Indrānos”- tāds sievas ēnā paslēpies. Un Aleksis „Skroderdienās” – ar! Baidās ko pretī teikt, ja viņu tā dikti mīlīgi uzrunā. Labi vien, ka tur Dūdars dzīvesgudri glābj četru cilvēku sirdslietas. Tikmēr Raudupietei un Indrānu mātei - pat vārda nav. Varbūt Ieva???
Bet kā tad ar tām Blaumaņa sirdslietām, ap kurām bijis tik daudz minējumu un spekulāciju? Literatūrzinātniece Līvija Volkova pirms vairākiem gadiem, kad bija iznākusi viņas biezā grāmata „Blaumaņa zelts”, man atbildēja apmēram tā:„ Ja jau mēs paši par savām sirdslietām netiekam skaidrībā, ko mēs varam zināt par citu cilvēku sirdslietām, un vēl par tām, kas pirms 100 gadiem?!”
