Bet ir arī sliktā – Mārtiņa Eihes iestudēto Raiņa „Daugavu” Valmieras teātrī parādīja tikai vienu vienīgu reizi un neiekļāva repertuārā, jo tā ir „sāpīga radoša neveiksme”. Bija viena unikāla izrāde, bet es nevienam teātrim šādu unikalitāti nenovēlu. Un skatītājiem arī.
Bet atgriezīsimies pie Smiļģa un 'Nakts karalienes'. Lielajam režisoram tā ļoti patikusi, bet pašam neesot bijis. Taču tā bijusi kaimiņu mājā, tāpēc kaimiņu meitenei bija piekodināts tad, kad puķe taisās ziedēt, jāskrien pie Smiļģa to pateikt, lai viņš var iet skatīties. Viņam jau patika tādas unikālas lietas. Pēc tam jau '’Nakts karaliene' auga viņa paša ziemas dārzā. Un aug joprojām, Teātra muzeja dāmu aprūpēta. Pagājušajā gadā, kad pasniedza Teātra dienas balvas, tad no bērza tecēja bērzu sulas, šogad - viss vēl bija sniegā un ledū, bet 'Nakts karaliene' bija uzziedējusi. Uz vienu dienu gadā. Smiļģis, kā parasti, režisēja arī šo pasākumu, apstādinot tehniku, lai uz ekrāna ilgāku laiku paliktu viņa mīlulis „Har’s”(Harijs Liepiņš). Caur šīm Teātra darbinieku savienības balvām gaistošās un unikālās teātra mākslas lielie vārdi kļūst tuvāki jaunajiem, jo Gundaram Āboliņam pie krūtīm kādreiz būs piesprausts Harija Liepiņa ordenis, un kāds jauniņais pajautās - kas tas Harijs Liepiņš bija? Un Gundars noteikti izstāstīs… Un Gunai Zariņai būs Lilitas Bērziņas ordenis… Un kādreiz kāda jauniņā aktrise jau jautās - kas tā Guna Zariņa? - un kāds viņai atbildēs -„viņa ir unikāla aktrise, kas varēja nospēlēt visu!” Unikālā sakņu sistēma darbosies.
Bet tagad Džilindžers sola, ka viņa labākās izrādes vēl būs un aizbrauc uz Liepāju iestudēt „Lukrēciju Bordžiju”. Jaunais Elmārs Seņkovs, kas pabeidzis savu „Blaumaņa triloģiju”’ un tikko saņēmis ceļojošo Blaumaņa teātra festivāla balvu par „Indrāniem” Rīgas Krievu teātrī, Nacionālajā teātrī tagad iestudē „Meitenes”.
Un es atgriežos pie „sliktās unikalitātes” - kādus secinājumus izdarīs Mārtiņš Eihe un cik daudz spēka būs vajadzīgs, lai noticētu sev, lai atkal iestudētu, lai aktieri noticētu viņam? Režisora profesija ir neapskaužama, jo nevar vienatnē izdzīvot savas radošās neveiksmes, saplēst neizdevušos gleznu vai iznīcināt sliktu romānu. Režisors ir strādājis kopā ar daudziem citiem cilvēkiem, izrādes tapšanā ieguldīts laiks, darbs, līdzekļi un pats galvenais – ticība, ka būs…
Un ar to ticību, ka būs, ka mūsu acu priekšā notiks brīnums, mēs arī ejam uz teātri. Lai izjustu to, kas notiek tieši šajā vakarā un šajā vietā. Lai mēs būtu tam liecinieki. Tāpat kā dažiem laimējās būt par lieciniekiem 'Nakts karalienes' ziedēšanai.
Varbūt šovakar aiziesim uz teātri??
