Ingvilda Strautmane: Memuāru slazdi un dramaturģijas diskrētais šarms

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Šie memuāri vēl nav publicēti - tā ir mana atbilde visiem, kuri zvanīja vai rakstīja pēc raidījuma, kurā sarunājos ar gleznotāju un dramaturgu Raimondu Staprānu, kurā viņš lasīja priekšā fragmentus no saviem memuāriem.

Tā bija ekskluzīva iespēja klausīties autora izvēlētos fragmentus par flīģeli, žīdiem un ievadu - par memuāru rakstīšanas slazdiem. Raimondu Staprānu turpina nodarbināt ētiskas dabas jautājumi - vai par dzīvu cilvēku drīkst rakstīt ko sliktu? Vai nerakstīt vispār nemaz? Reizēm citu variantu nav. Memuāri ir pabeigti, bet vēl nav "no rokām izlaisti", un, mazliet pazīstot autoru, domāju, ka viņš vēl slīpēs un pārdomās. Gan Rīgā, gan atgriežoties Sanfrancisko.

Piemēram, pašlaik, esot Rīgā, viņš pārstrādā lugu "Āfrika. Āfrika", kura tapusi pēc Hemingveja darba un sākotnēji bija domāta Laimonim un Brigitai Siliņiem Sanfrancisko. Ja Amerikas trimdā šai lugai nebija lemts iestudējums dažādu, arī reliģisku apsvērumu dēļ, tad, iespējams, tā ieinteresēs kādu latviešu režisoru Latvijā. Iespējams, kādu jaunu režisoru Latvijā varētu ieinteresēt arī luga "Dr. Paula Kalniņa tiesāšana". Man tā šķiet ideāla radio iestudējumam, bet es neesmu režisore. Ieskatam tikai dažas rindas no lugas ievada, ko runā Pēteris Berģis, Paula Kalniņa advokāts.

"...Lai pučus attaisnotu, vajadzīgi vainīgie. Bet kāpēc tieši Paulu Kalniņu, pēc profesijas ārstu, piektā gada revolucionāru, starptautiski pazīstamu sociāldemokrātu, Satversmes sapulces locekli, kura sapnis par Eiropu bija jau toreiz līdzīgs šodienas Eiropas Savienībai un Latvijas lomai tajā? Viņš bija četru Saeimu priekšsēdis. Kāpēc tieši Kalniņu, neskatoties uz to, ka viņu kā taisnīgu un godīgu cilvēku bija iecienījuši pat viņa politiskie pretinieki, ieskaitot Kārli Ulmani? Paulam Kalniņam vienkārši nebija personīgo ienaidnieku, tad kāpēc?... Stāsts sākas 1934.gada 15.maija vakarā un ir faktuāli lielos vilcienos patiess..."

Un luga sākas - ar pirmo ainu, kuras darbība notiek Paula Kalniņa mājā Mežaparkā, vēlā 15.maija vakarā, kad pēc darba Saeimā sieva Klāra sagaida Paulu mājās ar vakariņām...

Cik mēs vispār daudz zinām par četru Latvijas Saeimu priekšsēdi Paulu Kalniņu? Varbūt tas ir ļoti tumsonīgi, bet es par viņu uzzinu no Raimonda Staprāna lugas.

Tikmēr ir laiks pateikt, ka ar tikpat lielu rūpību, ar kādu viņš pārskata savus tekstus, Raimonds Staprāns savā Sanfrancisko mājā pārskata arī savas gleznas - viņš gleznojot maz, kādas desmit gleznas gadā. Viņa kritērijs, lai gleznu vispār varētu laist no darbnīcas laukā, ir - vai viņam pašam ilgstoši ir patīkami uzturēties šīs gleznas klātbūtnē, tādēļ viņš gleznas pārnēsā, liek pie sienas un testē... Ar klātbūtni.

Savulaik viņš man teica, ka, lugas rakstot, viņš domā latviski, bet gleznojot - kā amerikānis. Un savulaik piederējis "trimdas minoritātei", kura uzskatīja, ka kultūras sakari ar Latviju ir nepieciešami, neskatoties uz visiem zināmajiem ierobežojumiem. Protams, tagad daudz kas atklājies no jauna, arī kultūras darbinieku atlase Latvijā, bet tomēr - Staprāns arī tagad uzskata, ka tā bijusi pareiza nostāja, kas daudz ko nozīmējusi ne tikai trimdiniekiem, bet arī no Latvijas atbraukušajiem - apjaust, ka aiz dzelzs priekškara tomēr pastāv cita pasaule.

"Memuāri jāraksta tā, kā tie iekrīt prātā. Kā atceres," - tā ir viena no domām, kura pavadīja Raimondu Staprānu, izšķiroties par memuāru rakstīšanu. Šī doma pieder amerikāņu rakstniekam Goram Vidalam. Savukārt cita rakstnieka - Normana Meilera - divi īsie teikumi esot īpaši iedrošinājuši: "Svarīgs ir tikai rakstītā emocionālais tonis. Faktus vienmēr var sameklēt citur."

Nezinu, vai tieši šie teikumi devuši ierosmi Raimonda Staprāna memuāru apakšvirsrakstam "Emocionāla minimālista memuāri", bet šāds apakšvirsraksts pastāv.

Lasot Raimonda Staprāna lugas un dramaturga piezīmes par tām, klausoties viņa memuāru fragmentus, redzot, cik daudz memuārgrāmatu viņš izlasījis, man tomēr ir sajūta, ka, neskatoties uz citu rakstnieku iedrošinājumu, pret faktiem viņš izturas ļoti uzmanīgi. Tāpat kā pret cilvēkiem.

Raimonda Staprāna memuāri vēl nav publicēti.

P.S. Raidījumu "Kultūras Rondo" (2014.gada 26.oktobrī), kurā Raimonds Staprāns lasa savu memuāru fragmentus, varat noklausīties Latvijas Radio arhīvā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti