Bijušajās kazarmās („Kaserne Zinnergasse”) jau kopš 50. gadu vidus uzturas bēgļi, kuri nonākuši Austrijā. Un vēli ir tāda filma „Makondo” („Macondo”).
Absolūti politnekorekti, bet mana domāšana drīz atslēgsies pie vārda „bēgļi”. Ir jau zināmas pareizās atbildes un ekstrēmās reakcijas, ir apzinātas dažas spēles ar sabiedrības reakcijām un emocijām, sociālos portālos pārsūtot vienādi vai citādi iekrāsotas bildītes…
Situācija no reālas spējas izvērtēt, kas būtu jādara, kļūst par reālu vājprātu ar balsu pacelšanu un savu neapstrīdamo teoriju izklāstu ne tikai pie sarunu galdiem, bet arī radu saietos un pat pirts priekštelpās. Atliek ielīst ledus aukstā ūdenī un atvēsināt galvu, bet tā, protams, ir mana politnekorektā rīcība.
Un visā šajā stāstā man neiziet no prāta kāda filma, kuru redzēju pagājušā gada Berlīnes kinofestivālā - „Makondo”. Uzreiz teikšu, ka tajā nav meklējamas ne pareizās atbildes, ne ilgtermiņa risinājumi, tajā ir tikai cilvēcība, emocijas un konflikti, pieredze, kura mainās.
Mūsdienās šajā vecākajā Austrijas bēgļu nometnē vairāk nekā 500 dzīvokļos mītot 2000-3000 cilvēku no 22 valstīm. Es pati neesmu bijusi šajā Vīnes nomalē , tikai lasījusi, ko rakstījuši austriešu žurnālisti par vairākiem dārzu un mākslas projektiem Makondo. Esmu redzējusi, kā to savā filmā parādījusi režisore un scenārija autore Sudabē Mortezai (Sudabeh Mortezai). Viņa dzimusi irāņu ģimenē Vācijā, augusi Teherānā un Vīnē, studējusi Vīnē un Losandželosā.
Filma „Makondo” ir viņas pirmā pilnmetrāžas mākslas filma. Tās centrā vienpadsmitgadīgs musulmaņu zēns Ramasans no Čečenijas un viņa dzīve, konflikti un pārāk straujā pieaugšana Austrijas bēgļu nometnē. Ļoti klusināta filma, bez didaktikas un regulējošas morāles. Galvenajās lomās režisore filmējusi reālus čečenu bēgļus, kuri dzīvo šajā nometnē. Viņi bija ne tikai uz ekrāna, bet arī uz Berlīnes kinofestivāla sarkanā paklāja. Un čečenu aktieru atbildes uz žurnālistu jautājumiem prese konferencē man bija emocionālākais brīdis festivālā. Tobrīd „bēgļu krīze” Eiropā vēl nebija ieguvusi tādus apmērus. Ja būtu, varbūt filmai festivālā būtu pievērsta lielāka uzmanība, bet tad jau atkal kāds ierunātos par politisko nokrāsu Berlīnē…
Kāpēc filma tagad neiziet no mana prāta - laikam tāpēc, ka mums tādas nopietnas un ilgas bēgļu uzņemšanas un integrēšanas pieredzes mums vienkārši nav. Ne valodas mācīšanā, ne psiholoģisko konfliktu regulēšanā, ne integrēšanā. Un no neziņas arī rodas bailes un trauksmes sajūta. No sajūtas, ka mēs nepratīsim tikt galā.
Droši vien tikpat nekorekti, kā bāzt galvu aukstā ūdenī atvēsināt, dzirdot pirtspriekšas strīdus par bēgļiem, ir šobrīd, kad Rīgā valda kinofestivāli, rakstīt par filmu, kuru nedemonstrē nevienā Rīgas kinoteātrī, bet man šī filma un tās emocionālā pieredze neiziet no prāta. „Makondo”. Varbūt jums nejauši gadās to redzēt.
