Patiesībā jau ir vienalga, kas tie ir, kas aizbrauc un uz kurieni - lietuvieši, poļi, rumāņi vai latvieši; vienalga - vai galamēŗkis ir Londona, Berlīne vai Amerika. Viņi visi kaut ko aizved sev līdzi. Kaut kas paliek - ko nevar ielikt ne koferī, ne mugursomā.
Piecu stundu laikā mūsdienās jau var nokļūt otrā pasaules malā - lidmašīnas lido ātri un nav jau arī tik dārgas, lai būtu jāizdod visi ietaupījumi. Pirms lidot pavisam, var aizlidot arī uz Hamburgu un sameklēt "Izceļotāju pasauli" - "Port of Dream"- "Ballinstadt". Tā ir vieta, kur 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajā pusē eiropieši piestāja pēdējā pieturvietā šajā kontinentā, gaidot kuģus uz sapņu zemi - Ameriku. Šajās atjaunotajās hallēs tagad ir izceļotāju muzejs un migrācijas pētniecības centrs. Te ir arī zāle, kurā var redzēt daudzu Eiropas valstu karogus, arī Latvijas. Un tur ir daudz datoru, kuros cilvēki meklē savus kādreiz aizceļojušos un pazudušos radiniekus - digitalizētajos kuģniecības pasažieru reģistros.
Bet parējās hallēs, kur kādreiz cilvēki gaidīja medicīniskās pārbaudes un izziņas, mācījās angļu valodu un gaidīja kuģus, tagad ir ekspozīcija ar cilvēkstāstiem. Par tiem, kuri laikā no 1890. līdz 1938. gadam caur Hamburgu izceļoja uz Ameriku, protams, cerot uz labāku dzīvi. Un tad apmeklētājus sagaida butaforisks kuģis, uz kura klāja var skatīties Čaplina mēmās filmas. Vienā pusē kuģim ir tas, ko var paņemt līdzi. Otrā - tas, ko nevar. Piemēram, dzimtās mājas un vecāku kapus... Bet, izkāpjot Ņujorkā, sākas jauna dzīve. Cits saslimst, aiziet bojā, neiztur jauno dzīvi; cits - veģetē, un mēs nezinām, ko īsti domā un jūt; cits - bet tādu ir ļoti maz - rada ļoti veiksmīgas biznesa idejas un patiešām kļūst bagāti un vareni.
Tā ir Hamburgas "sapņu osta".
Tikmēr cilvēka dabā labākas dzīves meklēšana kļūst arvien ātrāka, pašsaprotamāka un vienkāršāka.
Tomēr mēs joprojām nezinām, ko domā un jūt no Latvijas aizbraukušie pēdējos gados. Runā, ka ir izlaiduma klases, no kurām uzreiz pēc izlaiduma uz Īriju vai kur citur aizbrauc visi. Un ne jau studēt. Kas viņus tur sagaida? Patiltes, konteineri, grausti, vagoniņi, dzīvoklīši? Kas?
Un ar viņiem droši vien tāpat kā ar tiem, kuri savulaik aizkuģoja uz Ameriku - īsti veiksmīgo un vareno ir ļoti maz.
Vai tu domā atgriezties? - Tā izrādē "Izraidītie" jautā vairākas reizes.
Un neatbild. Vai izvairās. Vai aizsargājas ar fantāzijām par māju, kuru ceļ sev Saulkrastos..
Varbūt pirms izlaiduma skolotājiem vajadzētu atvest savējos uz izrādi "Izraidītie"? Tas nekas, ka tur lamājas un kaujas. Lamājas un kaujas arī dzīvē. Lamājas un kaujas arī tur, uz kurieni jūsu skolojamie sataisījušies, jau iepriekš aizbraukušo ne pārāk patiesos stāstus saklausījušies. Ja kāds gribēs braukt arī pēc izrādes, tad viņam noteikti jābrauc. Bet varbūt kāds pārdomās un atradīs ko darīt tepat?
Bet kādam noteikti ir jāaizbrauc, lai nonāktu pie lielajiem jautājumiem par dzīves jēgu, ticību utt.. Kā Laura Dzelzīša Vandālim. Kā Elīnas Dzelmes Danai, kura iet pretējā virzienā un lamāties sāk tikai tur - smalkajā Londonā.
Var jau justies izraidītais arī tepat, nekur nebraucot.
Un kurā brīdī es būšu izraidītais?
Esmu vai neesmu izraidīts? - arī par to izrādē, kas spēcīgāka par jebkuru valdības izveidoto reemigrācijas plānu.
„Izraidītie”.
