Kur patverties? Grāmatās? Tur atbildes un jautājumi, tur emocijas un domas, tur negaidītas cilpas un virāžas bez piesprādzēšanās.
Kur patverties? Bibliotēkā? Meklēt apliecinājumus cilvēka veselajam saprātam un ticību vērtībām.
Bet televīzijā man starp revolucionāra trauka mazgājamā līdzekļa un jauno biksīšu ieliktnīšu reklāmām kaut kur jau redzētas sejas piedāvā pārstāvēt manas intereses. Kas viņiem noticis? Visi kā viens atcerējušies par manām interesēm - par drošību, veselību, par algām un kultūru, par izglītību un citiem bonusiem. Nebūšu jau tik naiva - tas viss tikpat revolucionāri ātri pazudīs pēcvēlēšanu rijīgajā mutē, bet savas intereses es varēšu pārstāvēt pati - kā un kur gribēšu un kā nu sanāks.
Kādā intervijā reiz dzirdēju viedus vārdus, ka ir svarīgi, vai reklāmas un ziņu programmas rāda cilvēkiem, kuri ir lasījuši Orvelu, vai tiem, kuri nav. Un manā nomoda prātā rodas nepiepildāms sapnis, ka visi cilvēki, kuri sēž pie televizoriem un kurus baro ar propagandas un saprāta pusfabrikātiem, ir izlasījuši Orvelu, Raini, Šekspīru, Čehovu, Beketu… Viņi pa vakariem reizēm lasa arī dzeju. Un viņu smadzenes neņem pretī neko bez kritiskā prāta līdzdalības.
Kamēr es sapņoju, Rīgā atklāj jauno Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku, un tā jau ir realitāte - gribas ticēt, ka arvien vairāk cilvēku ies un atradīs, un izlasīs. Un tauta kļūs grūtāk manipulējama. Tauta, kurai tagad ir jauna bibliotēka ar sen krātām vērtībām un leģendu par Gaismas pili un Stikla kalnu.
Bibliotēkas arhitekts Gunārs Birkerts, kurš atbraucis no Amerikas un visus šos vairāk nekā 20 gadus ticējis, ka būs labi un bibliotēka būs, man atgādina, ka „stikls lielā gabalā ir zaļš”.
Un to, ka viņš tā arī īsti nevar pateikt, kas šodien ir arhitekts, bet viņam pašam tagad „jākopj pagātne” un vajadzīga „iedvesma dzīvot”. (Interviju ar Gunāru Birkertu klausieties Latvijas Radio arhīvā.)
Tā bibliotēkas iekš- un ārsajūta atšķiras. Un es gaidu to brīdi, kad beigsies prezentācijas, ceremonijas un ekskursijas un varēs pārbaudīt īsto iekšsajūtu - mierīgi un ikdienišķi aiziet uz bibliotēku, apsēsties lasītavā un lasīt… Un sajust, kā ir.
Un vēl es sagaidu, ka bibliotēkas reprezentatīvā funkcija vienmēr būs harmoniski samērota ar bibliotēkas tiešajām funkcijām. Pirmās pārbaudes jau mūs sagaida 2015.gadā, kad Latvija būs Eiropas Savienības prezidējošā valsts.
Ārpus visa es ceru, ka arvien vairāk cilvēku izlasīs Orvelu, Raini vai ko nu katrs atradīs par vajadzīgu – un padarīs arvien grūtāku manipulācijas procesu.
P.S. Tikmēr Žerārs Depardjē mierīgi atbrauc uz Rīgu un sola nerunāt par politiku, tikai - par mākslu un mīlestību, bet „Ukraina tik un tā esot Krievijas daļa”. Un vīna bizness paliek vīna bizness.
Un pēdējā, svarīgākā piebilde. „Man nepatīk visas tās runas par izredzētajām tautām, bet mums tomēr ir kāda īpaša misija. Iedomājieties, karš tepat blakus, bet mēs atveram Gaismas pili. Tas sakrīt tieši tagad. Tas ir - ar gara spēku pret militārismu,” tā man saka rakstniece Gundega Repše, kurai tieši tagad atver grāmatu „Jauki ļaudis”, kas atkal uzrakstīta viņas „smagajā atslēgā”.
Un man uzrodas cerība. 21. gadsimta Eiropā.
