Ingvilda Strautmane: Gads vienā stundā jeb lēģera «blogs»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Tas varēja notikt tāpēc, ka viņš nesmēķēja. Viņš papirosus attina, tabaku iemainīja pret nepieciešamām lietām vai maizi. Papirosu papīrīšus viņš aprakstīja un slēpa. Tā līdz mums nonākusi Artūra Stradiņa Vjatkas labošanas darbu nometnes dienasgrāmata no 1942.gada 1. janvāra līdz 31.decembrim.Tagad šos īsos teikumus par dzīvi lasa aktieris un režisors Boriss Pavlovičs izrādē "Vjatlags" Rīgā, Talsu ielas zālē. Vienā stundā izlasāms viens gads.

Šīs izrādes vai, kā pieteikumā rakstīts, antiizrādes tapšana nav vienkārša.Tā top brīdī, kad otras aktrises Jevgēņijas Tarasovas vīru un Borisa Pavloviča bijušo studentu apcietina politisku apsvērumu dēļ. Tad Boriss Pavlovičs vēlreiz izlasa dienasgrāmatu, kuru viņam kādreiz atnesis kāds vēstures profesors. Pirmoreiz lasot, viņš neredzēja izrādi, tagad - redz. Pavisam vienkārši - viņš baltā kreklā un vatenī sēž pie galda, ņem no kastītes mazas, baltas lapiņas un nolasa. Pavisam īsus teikumus par nometnes dzīvi, cilvēkiem, notikumiem. Un noliek uz galda. Izrādes beigās galds ir noklāts ar baltām lapiņām - ar vienu gadu nometnes dzīvē. Protams, ka rakstīt nometnē bija stingri aizliegts, bet Artūram Stradiņam bija izdevies savu dienasgrāmatu saglabāt.

Artūrs Stradiņš bijis izglītots latviešu zemnieks, rēķinvedis, aizsargs, pēc okupantu rēķiniem - "kulaks", viņu 1941. gadā izsūtīja uz Vjatlagu, tur viņš nodzīvoja 10 gadus, tad Sibīrija, uz kurieni atbrauca arī viņa sieva Mirdza, par kuru viņš Vjatlagā neko nezināja. 1962. gadā viņš atgriezies Latvijā.

"Patīkami gulēt siltā barakā, kaut gan vēders tukšs."

"Esmu stacionārā. Sals 42 grādi."

"Nometnē trūkst maizes. Dod putru."

"Kāds ebrejs raksta sievai: "Nebaidies, es nepazudīšu, jo mani stingri apsargā un mūs visu laiku pārskaita"."

"Barakā blaktis."

"Lēģeris atrodas izdegušā mežā."

"Arī latvieši iemācījušies zagt."

"16. jūnijs. Pirts diena."

"Nostrādājām 24 stundas..."

Apmēram tādi ir dienasgramatas pieraksti. Lakoniski, īsi, it kā bezkaislīgi. Un it kā bezkaislīgi tie tiek nolasīti. Tikai tā traģika slēpjas tajā it kā bezkaislīgumā, kurā ir gan vārdā nosauktas slimības, nāves, bads, aukstums, mokas, neziņa.

Kirovas Dramatiskās laboratorijas un Teatr.doc. izrāde "Vjatlags" jau vairākus gadus ceļo - tā spēlēta Petrozavodskā, Sahalīnā, tagad - Rīgā. Veltījums arī mūsdienu politieslodzītajiem. Pēc izrādes pie Borisa iet klāt skatītāji, runā, kāds sadzirdējis sava tuvinieka uzvārdu dienasgrāmatā, kādam līdzi varas izdota izziņa par radinieka likteni, kas nesakrīt ar Artūra Stradiņa rakstīto.

Vēl šovakar (21.oktobrī) ar Latvijas Jaunā teātra institūta gādību "Vjatlags" skatāms Rīgā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti