Sadaļas Sadaļas

Ingvilda Strautmane: Es vakar biju «Stūra mājā»

Man paveicās, čekas mājā Rīgā, Brīvības un Stabu ielas stūrī, pirmoreiz biju tikai vakar. Gatavojoties "Stūra mājas" publiskai atvēršanai ar vairākām ekspozīcijām, izstaigāju mājas pirmo stāvu. Kā ekskursante.

Pavisam drīz te nāks tūristi un skolnieki, varēs nākt jebkurš, kurš vēl nav bijis. Nezinu, vai interesanti tas būs tiem, kurus savulaik te ar mašīnu ieveda iekšpagalmā un tad tieši ēkā. Tiem, kurus izsauca un lika ienākt pa stūra durtiņām un gaidīt tukšā telpā. Psiholoģiski ilgi. Tiem, kurus pratināja - labais un sliktais izmeklētājs. Tiem, kurus ilgi un pacietīgi vervēja. Mums droši vien šo cilvēku sajūtas nebūs lemts uzzināt. Daudziem tas būtu psiholoģiski grūti. Daudzu vienkārši vairs nav. Un diezin vai gribēs atnākt tie, kuriem te bija darba vieta. Nezinu, varu tikai minēt.

Omulīgi tur nav. Pamests. Aplupis. Noskretis. Auksts. Es izstaigāju pirmo stāvu kopā ar cilvēku, kurš mēģina atrast "savu" kameru. Tur iespīdēja gaisma no iekšpagalma. Atrodam. Bet varbūt tā ir cita? Pārāk vienādas. Iekšpagalmā veda staigāt.

Mani nepamet doma, ka man ir milzīgi paveicies, jo šajā ēkā esmu pirmoreiz mūžā. Nepaveicās maniem vervētājiem tolaik, 80. gadu vidū. Mani, žurnālistikas studenti, kura jau strādāja radioraidījumā "Mikrofons", izsauca publiski - no lekcijas. Laikam, lai kompromitētu kursa biedru acīs. Izsauca nevis uz "Stūra māju", bet gan uz Universitātes centrālo ēku, tur bija tādas durvis bez uzraksta. Man atmiņā palicis, ka ar pamatīgu polsterējumu no melnas ādas vai dermatīna.

Toreiz kāds bija ziņojis, ka es vairs negribot turpināt studijas Maskavā. Ar to arī vervētājs sāka: "Kāpēc esat pārdomājusi? Mēs domājām, ka brauksiet studēt uz Maskavu. Un kāda jums tā vācu valoda?...". Tas vīrs, kurš tur iekšā saimniekoja, mani sauca vairākkārt. Vispirms solīja labumus, dzīvoklī Rīgas centrā tajā skaitā. Tad ņirgājās - vai tad es ar to žurnālista aldziņu visu mūžu taisoties dzīvot?! Tad - jau draudēja, ka es nekad savā profesijā nestrādāšot... Es biju ļoti jauna un ļoti nobijusies. Nevienam neko nestāstīju. Citi bija gudrāki - izstāstīja krustmātei vai draugiem. Bet man bija bail vēl kādam cilvēkam pāri nodarīt. Psiholoģiski toreiz viss bija izrēķināts. Es tagad varu pateikt paldies savai meitai, jo viņa mani izglāba. Tad, kad man vairs nebija, ko teikt, es pateicu: "Esmu stāvoklī".

Kopš tā laika čekas vervētāji mani lika mierā. Strādāju savā profesijā. Ar tīru sirdsapziņu. Joprojām iztieku no savas žurnālista "aldziņas". Dzīvokļa Rīgas centrā man nav.

20 gadus pēc universitātes beigšanas kāds kursa biedrs atklāja, ka tieši šovakar "gribot iznākt no skapja" un visiem atzīties, ka bijis čekas ziņotājs mūsu kursā. Atrunājām - lai nebojā vakaru, mēs jau tāpat to zinājām...

Manuprāt, cilvēkiem, kuriem sirdsapziņa prasa runāt, nav jāsagaida lustrācijas likumi. Var taču savus stāstus publiskot tāpat. Mūsdienās to ir tik vienkārši izdarīt. Sociālie tīkli, blogi... Kamēr lielie lēmēji lemj, ko darīt ar tiem atlikumiem, kas te pamesti un tiek dēvēti par "čekas maisiem".

No maija līdz vēlam rudenim tautā tā dēvētajā "Stūra mājā" jeb bijušās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (čekas) galvenajā mītnē Rīgā, Brīvības un Stabu ielas krustojumā, būs atvērtas vairākas "Rīga 2014" programmas izstādes, kā arī būs iespējamas ekskursijas gidu pavadībā.

Runā, ka cilvēki joprojām izvairās iet pa to Brīvības ielas pusi, garām „Stūra mājai”. Nezinu, kāpēc, bet pavērojiet.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt