Mans jaunākais dēls jautājumus par deportācijām sāka uzdot pēc kādas mūsu sarunas par māju, kurā mēs dzīvojam, nevis pēc vēstures grāmatā izlasītiem bezkaislīgiem skaitļiem. Viņš jautāja, un mēs viņam atbildējām - par vecvectēvu, kurš šo māju cēlis, kuru kopā ar sievu un abiem mazajiem dēliem aizveda uz Sibīriju. Kurš neatgriezās. Iespējams, pēc tās sarunas gadskaitļi un fakti, kurus piemin vēstures stundās, ieguva citu jēgu.
Nojausma, cik vājprātīga bijusi ebreju vajāšana un iznīcināšana arī Latvijā, man radās, tikai lasot Valentīnas grāmatu „Ardievu, Atlantīda!”. Ne agrāk.
Protams, tas nav nekāds gadsimta atklājums, ka vēsture nav tikai faktu rindas, ka vēsturi dzīvu padara cilvēku emocijas, stāsti un atmiņas. Ar visu subjektivitāti, ar tā brīža bailēm, neizpratni, šaubām…
„Vācijā jau ļoti ilgus gadus interesējas par cilvēkiem, kurus sauc par „laika lieciniekiem”. Vācijas vēsturnieku nostāja ir atšķirīga no Latvijas vēsturnieku izpratnes. Latvijā vēsturniekiem ir ļoti aizdomīga attieksme pret atmiņām. Tomēr atmiņas ir mikrovēsture, atmiņām nav svarīgi, lai politiskie notikumi būtu precīzi no visiem viedokļiem - tas nav autora uzdevums. Atmosfēra, sadzīve, cilvēka jūtas - tas ir svarīgi atmiņās. Vācijā ir ļoti attīstīta atmiņu literatūra,” tā man saka Valentīna Freimane, kad februāra vidū tiekamies viņas Berlīnes dzīvoklī.
Valentīnas Freimanes grāmata „Ardievu, Atlantīda!” tagad gaida savu izdevumu vācu valodā (tulkotājs Matiass Knolls) un piedzīvojusi arī tulkojumu lietuviešu valodā (tulkojis Jurģis Baņevičius). Kaut arī vāciski grāmata vēl nav iznākusi, jau notikuši vairāki lasījumu un sarunas, piemēram, Latvijas kultūras dienās Frankfurtē pagājušā gada novembrī, muzejā „Blindenwerkstatt” („Neredzīgo darbnīca”), tagad - arī Berlīnē „Laika liecinieku” kontekstā.
Šonedēļ Berlīnē (27.februārī, Bundesstiftung zur Aufarbeitung der SED-Diktatur) Valentīna piedalīsies „Laika liecinieku” sarunā, kuru vadīs kino cilvēks Roza fon Praunheims, arī cilvēks ar ļoti sarežģītu likteni. Adoptēts bērns, kurš no savas audžumammas to uzzinājis tikai neilgi pirms viņas nāves. Izrādās, Roza dzimis Rīgā, Centrālcietumā. Sarunās ar Valentīnu viņi ir noskaidrojuši, ka, iespējams, Rīgas Centrālcietumā vienlaikus atradās Valentīnas pirmais vīrs un Rozas māte, kura gan nebija politiskā ieslodzītā, bet bija iejaukta kādā lietā ar pārtikas kartītēm. Viņa cietumā dzemdēja ārlaulības bērnu un no tā atteicās. Par savu dzīvi režisors uzņēmis dokumentālo filmu „Manas mātes”.
Citāts „Es vienmēr esmu zinājusi, ka palikšu dzīva!’ – ir lasāms uz „Laika liecinieku” ielūguma, bet otrā pusē - daži fakti no biogrāfijas: „Valentīna Freimane (1922) nākusi no daudzvalodīgas Rīgas ebreju ģimenes. Viņas bērnība pagāja Rīgā un Berlīnē. (arī Parīzē.- I.S.).Vācu okupācijas laikā Valentīnas vecāki nogalināti. Valentīna izdzīvoja…”
Vēsturnieku ziņā paliek fakti, skaitļi, dokumenti un rakstiskas, zīmogotas liecības, bet vislabāk tās „strādā” kontekstā ar dzīvām atmiņām, kurās ir subjektīvā un emocionālā mikrovēsture.
Cik uzmanīgi Latvijā esam pret saviem „laika liecinieku” stāstiem?
P.S. Cilvēki, kuri Vācijā jau piedalījušies sarunās ar Valentīnu Freimani par viņas grāmatu „Ardievu, Atlantīda!”, atzinuši, ka viņi tikai tagad aptvēruši, cik sarežģīta ir bijusi Latvijas vēsture ar divām okupācijām.
Un daudzi Valentīnai jautā, kad būs atmiņu otrā daļa – par dzīvi padomju Latvijā. Viņa pagaidām nodarbināta ar pirmās daļas tulkojuma lietām un uzsver, ka „man taču vajag, kam stāstīt”…
