Ar mākslas darbu palīdzību var apskatīt sevi. Arī pārbaudīt, kā ir būt pieminekļa vietā. Pagaidām es par to zinu tikai teorētiski, jo Rīgā sākušos „pieminekļu karus” dzīvē vēl neesmu redzējusi. Tad ir jārezervē vismaz 20 minūtes un jāpavēro vieta, kur kādreiz Rīgas centrā stāvēja Ļeņina piemineklis. Tagad tur pēc tēlnieka Aigara Bikšes ieceres vēsture mainās ievērojami ātrāk, nekā tas noticis realitātē – šajās 20 minūtēs mainās četri pieminekļi ar atsaucēm uz poļu, krievu, vācu un zviedru laikiem Rīgā. Piektais piemineklis varot būt jebkurš… Šis piedzīvojums man jāieplāno nākamajā nedēļā. Ar skatu uz tālumā zūdošo Brīvības ielu. Pati par savu īso atmiņu es pārliecinājos arī sarunā ar Aigaru Bikši, jo tas taču nemaz nebija tik sen, kad alejā pretī valdības namam (turpat blakus pieminekļa vietai) bija telšu pilsētiņa, kuras iemītniekus intervēja Dailes teātra aktieri un pēc tam radīja izrādi „Brīvības 36”. Pret ko viņi toreiz protestēja tajā telšu pilsētiņā?
Tātad – nepalaidiet garām iespēju pārbaudīt savu attieksmi pret varām, idejām un pieminekļiem, tāpat nepalaidiet garām iespēju būt „Arsenālā” un „ieiet” 1914. gadā, kas izmainīja spēles noteikumus gan ģeogrāfiskajās kartēs, gan mākslā, gan cilvēku dzīvēs.
Izstāde jau skatāma kopš gada sākuma, bet mani joprojām atturēja sajūta par smagumu, kas tajā varētu būt. Kad šonedēļ beidzot izstaigāju izstādi „1914”, smaguma nebija. Nomierinoša koka smarža pavada gan strēlnieku fotogrāfijas, gan mākslas darbus. Domas skaidrība. Karš nevar būt cilvēkam pieņemams, bet „karš mūs piespiež sākt savu kultūras dzīvi no jauna”, tā reiz teicis Jāzeps Grosvalds. Varbūt tieši mūsdienu politiskās pārdalīšanas situācijas dēļ es izstādē ievēroju kādu citkārt ne tik svarīgu detaļu – es rūpīgi sāku lasīt mākslinieku dzimšanas un miršanas gadus un vietas. Piemēram:
„Jonišķi. Krievija”. ”Helsinki. Krievija”. „Viškovice. Austroungārija”. „Madonas apriņķis. Krievija”. Kādi dati pilnībā: „Jēkabs Kazaks. 1895. Rīga. Krievija – 1920. Rīga. Latvija”.
Izstāde „1914” „Arsenālā” vēl mēnesi. Nebaidieties no melnā krusta, ar kuru it kā aizsistas ieejas durvis…
No prāta vēl neiziet šahs un kāda istaba, jo Mihails turpina spēlēt šahu ar Mihailu, bet Izabella dzīvo savu dīvaino dzīvi Āfrikas artefaktiem pilnajā noslēpumainajā Parīzes istabā. Laikam tas varētu būt viens no maniem privātajiem kritērijiem mākslas notikumam – ja vēl iepriekšējā nedēļā redzēta izrāde joprojām turpinās manā galvā. Šoreiz – divas izrādes, kuras skatījos divos vakaros pēc kārtas, - vispirms Jana Lauversa „Izabellas istabu”, pēc tam – operu-lekciju „Mihails un Mihails spēlē šahu”.
Arī televīzijā redzētais šonedēļ mani vedināja uz dažām piezīmēm – Juris Millers var priekā sist plaukstas, jo diskusija par to, vai un kā mākslā drīkst runāt par pretrunīgo Herbertu Cukuru, manuprāt, radīja bezmaksas reklāmu vēl neesošajam mūziklam. Pie tam – tagad jau neatkarīgi no tā kvalitātēm. Millers māk strādāt un radīt intrigu! Tagad par viņa iecerēto mūziklu zina arī tie, kas līdz šim par to pat dzirdējuši nebija, piemēram, daži uzaicinātie diskusijas dalībnieki. Diskutēt, protams, var par visu un vienmēr. Bīstami tas varētu kļūt tikai tad, ja rastos dīvaina prakse publiskā telpā izlemt, par ko un kādā formā drīkst radīt mākslas darbus. Diskusijas iecere droši vien bija cita. (Ja kādam interese – LTV„100 gramu kultūras” diskusiju droši vien vēl var noskatīties internetā.)
Bet nekādas diskusijas nav nepieciešamas, lai līdz mums jau tagad atplūstu „Jaunais vilnis”, jo LNT jau tagad aizrautīgi reklamē pieteikšanos šim nenovērtējamajam „Eiropas mūzikas notikumam”.
Nenopietnākas sarunas šonedēļ bija par elegantajām vēsmām Eiropas dāmu cepurīšu modē sakarā ar Zviedrijas karaļpāra vizīti Latvijā. Kā lai nerunā, ja fotogrāfijās tās tik labi var apskatīt un novērtēt!
Šīs vizītes laiks man gan kļuva svarīgs ar kādu sarunu. Pirms svinīgajām vakariņām Melngalvju namā Latvijas Radio pagodināja dzejnieks un atdzejotājs Knuts Skujenieks. Tieši šajā laikā, kad ir sajūta, ka Eiropa jūk prātā, man bija ļoti svarīgi ar viņu parunāties, jo viņš prot ukraiņu valodu, pārzina ukraiņu literatūru un ir pārliecināts, ka Ukrainā it svarīgi zināt, ka mēs par viņiem domājam. Un joprojām es varu tikai apbrīnot, ka cilvēks, kurš padomijā arestēts un bijis lēģerī Mordovijā, dzejnieks, kurš spēja paturēt stipru savu domu un pārliecību arī pēc atgriešanās „lielajā lēģerī bez dzeloņdrātīm”, šis cilvēks arī cienījamos gados, kad veselība nav tā stiprākā, runā un smaida. Tic veselajam saprātam - arī Ukrainas sakarā. Un smaida. Arī es pēc šīs sarunas ieguvu apbrīnojamu mieru, jo man bija bauda sarunāties ar Knutu. Tas bija svarīgākais šīs nedēļas notikums. Man. Ja vēlaties, mūsu sarunu ar Knutu Skujenieku varat noklausīties Latvijas Radio arhīvā.
