Filmu redzējusi neesmu, taču valsts uzņēmumu, tai skaitā Ceļu satiksmes drošības dienesta (CSDD) meitas kompānijas ziedotā summa bija iespaidīga – 88 tūkstoši latu (125 212 eiro). Gribētos domāt, ka filma bija tikpat iespaidīga. ( Plašāk šeit) . Vienu no šiem džipiem Sandra Sondore-Kukule pēc ceļojuma ilgu laiku izmantoja ikdienā. Tas bija redzams pie prezidenta pils, kur viņa agrāk strādāja. Tagad viņa sniedz padomus ārlietu ministram un ikdienā braukā ar “Range Rover Sport Autobiography”.
Džipam, ar kuru brauc Sandra Sondore-Kukule, 2014.gada janvārī ir trīs pirmās reģistrācijas Latvijā (tas nozīmē vairākus pārrobežu darījumus ar šo auto). Īsā laikā nomainīti septiņi īpašnieki. Arī otra apvidus mašīna “Range Rover”, kura reģistrēta uz Kukula firmu “Laimavoti” un kuru lieto Guntars Kukuls, dienu pirms iegādes pārdota kompānijai Lietuvā, nākamajā dienā to atkal nopirkusi firma Latvijā, kas tagad ir likvidēta, un tikai tad sekojis līzings un nodošana turētājam – SIA “Laimavoti”.
Kad interesējos par Sondores-Kukules lietoto “Range Rover Sport” auto iegādi 2014.gadā, Guntars Kukuls norāda, ka auto nopirkts par tā laika tirgus cenu, kas ir aptuveni 80 tūkstoši eiro, bet precīzu summu nenosauc. Vēlāk viņš pats sociālajos tīklos apliecina, ka pirkuma summa bijusi daudz, daudz mazāka – 50 tūkstoši.
Kukuls saka – auto viņam piemeklējis kāds autosalons, bet tā arī neatklāj, kurš. Pēc Sandras Sondores-Kukules teiktā (viņa savukārt atsaucas uz Guntaru Kukulu), mašīnas meklēšanā palīdzējis salons “Baltie”. Kad es zvanu uz šo salonu, viņi atbild, ka Kukuls interesējies par mašīnas iegādi, taču tas nenozīmējot, ka viņi to arī atraduši, un noliedz, ka bijuši starpnieki auto iegādē.
Kukuls raksta, ka firmas pārstāvis, pie kura meklēts auto, teicis, ka tas ir demonstrācijas auto un, lai to iegādātos ar atlaidi, jāgaida kādi divi mēneši. Tieši tik daudz laika arī pagāja no paša pirmā pārdevēja līdz auto nonāca pie Kukulu ģimenes uzņēmuma. Visticamāk, šie divi mēneši bija vajadzīgi, lai luksus auto Kukulam varētu pārdot par 50 tūkstošiem eiro. Šāda mašīnas vērtība dod vēl papildus “bonusus” attiecībās ar nodokļu maksājumiem, jo to var ielikt firmas saimnieciskajā darbībā.
Veicot šo pētījumu, pārskatīju dažādus sludinājumus par luksus auto segmentu. Neticami, bet sludinājumu dēļi internetā piedāvā pilnīgi jaunas, pat šā gada automašīnas ar piecu, desmit, varbūt simt un nedaudz vairāk kilometru nobraukumu. Par cenu, kas tiek reklamēta kā zemāka pat par oficiālo dīleru un rūpnīcas piedāvāto! Sludinājumos tiek uzsvērts, ka automašīna, kuras cenu rūpnīca rekomendē noteikt, piemēram, 75 tūkstošu eiro vērtībā, viņi pārdod par desmit tūkstošiem lētāk. Nekādi tirgotāja rekvizīti, pat firmas nosaukums nav pieejams. Tikai telefona numurs un e-pasta adrese. Ar šiem kontaktiem piedāvā aptuveni 15 jaunas mašīnas.
Sazvanot kādu jaunu automašīnu pārdevēju (kas nav oficiālais auto izplatītājs), vaicāju, kā iespējams iegūt tādu cenu, kas ir būtiski zemāka par to, kādai tai teorētiski vajadzētu būt. Atbilde ir nepārliecinoša – tā kā viņi pērkot daudz mašīnu, tad dīleris piedāvā atlaidi. Taču šis arguments neiztur kritiku. Piemēram, mašīna, kas pērn nopirkta par aptuveni 100 000 eiro, pāris mēnešu vēlāk pārdota par ~ 56 tūkstošiem eiro. Nekāds bizness it kā nesanāk.
Paliek jautājums – uz kā rēķina var “nosist cenu” no 80 uz 50 tūkstošiem? Es izpētīju desmitiem luksus auto iegādes darījumu, kur auto staigājis šurpu turpu pāri Latvijas robežai. Likvidētas firmas, maksātnespējas par minimālo iespējamo summu, Baltkrievijas un Moldovas pilsoņi valdēs. Sakritību ir daudz, kas liek domāt, ka tirgū ir starpnieki, kuri nopelna, apzogot valsti un izpalīdzot tiem, kuri grib dzīvot grezni, bet maksāt pēc iespējas mazāk. Šādi “izgrieztu” automašīnu ir daudz. To vidū ir daudz “Range Rover”, “Mercedes Benz”, BMW, “Porche Cayenna” un arī atsevišķu citu marku apvidus automašīnas.
Pēc Valsts ieņēmumu dienesta (VID) un neatkarīgu nodokļu sistēmas speciālistu sniegtajiem skaidrojumiem, šādās situācijās peļņu tirgotājam un atlaidi pircējam veido valstij nesamaksātais un arī atprasītais pievienotās vērtības nodoklis (PVN). Būtībā par šo personu luksusu samaksā skolotāji, medmāsas, cilvēki, kuri nevar sagaidīt savu rindu pie ārsta.
Visticamāk, shēmas iedarbina auto pārdevējs. Pie manis pastarpināti atnāk kāda cita “Range Rover” īpašnieka teiktais – ja pircējs negrib maksāt daudz, tad pārdevējs ir gatavs piedāvāt zemāku cenu. Arī daudz pārcilātajā Dzintara Zaķa auto iegādes darījumā shēmu ar PVN esot piedāvājis tirgotājs.
Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu kontroles pārvaldes direktore Iveta Buškevica nesniedz informāciju par konkrētiem iesaistītiem uzņēmumiem, kā arī to iespējamiem auditiem. Taču parāda anonīmu, tomēr reālu Mercedes Benz GL 350 BLUETEC 4MATIC (cena ~ 100 000 eiro) ceļu no viena pircēja pie nākamā. Piecu nedēļu laikā – 12 īpašnieki. Tā ir milzīga shēma, kurā iesaistīti Latvijas, Lietuvas un Igaunijas uzņēmumi, kur ir savstarpēji darījumi vairākos līmeņos, lai formāli, tā teikt, gali pasētu kopā. To sauc par “PVN karuseli”, kur bieži vien mērķis ir ne tikai nenomaksāt PVN, bet arī no valsts atgūt arī nekad nesamaksātu PVN. Šeit iesaistītajiem uzņēmumiem VID veic auditus.
VID Nodokļu kontroles pārvaldes redzeslokā šobrīd ir nonākuši četri nodokļu maksātāji, kuri ir starpnieki šādos darījumos, un kuriem uzsākts audits. Parasti auditu rezultāti ir pieejami Finanšu policijai, kas var lemt par kriminālprocesa uzsākšanu.
Darījumus ar jaunām un luksus klases mašīnām, lai izkrāptu PVN, iecienījuši noziedznieki visā Eiropā, un šī ir viena no īpaši pieskatītām jomām, kur meklē risinājumus, lai krāpšanas izslēgtu. Latvijā ir viena no lielākajām plaisām starp teorētiski iekasējamo un praktiski iekasēto PVN – aptuveni 30% (EK dati). Starp Eiropas Savienības valstīm lielāka plaisa ir tikai Rumānijā, Lietuvā, Slovākijā, Grieķijā un Itālijā. Piemēram, Igaunijā tā ir gandrīz uz pusi mazāka – ap 15 procentiem un tas ir tuvu ES vidējam rādītājam.
Piemēram, Igaunijā nolemts, ka automašīnas reģistrācija šai valstī nenotiek vis pa galvu, pa kaklu, kā tas ir pie mums. Tur auto pietur, kamēr pircēju pārbauda VID, un tikai tad dod atļauju tās reģistrēšanai. Arī par PVN tiesu mēdz paprasīt tādu kā drošības naudu. Un kopumā nodokļu ieņēmumi kaimiņos pieauguši. Pie mums CSDD nesteidz piekrist šādām pārmaiņām. Viņuprāt ir pietiekami ar to, ka CSDD padarījis ieņēmumu dienestam vēl vairāk pieejamus dokumentus par darījumiem, kas ir CSDD rīcībā.
Taču atbildīgs ir arī pircējs. Eiropas Savienībā ir prakse, kurā atbildība gulstas arī uz pircēja pleciem, ja viņš nopērk preci ar redzami pazeminātu cenu. Zagtu preci pirkt taču ir nepieņemami, vai ne? Bet pirkt šādu auto, kas ir acīmredzami lētāks, ir gandrīz kā aiziet uz Latgalītes tirgu, nopirkt kaut ko pa lēto un priecāties (un varbūt brīnīties) – ei, kur izdevīgs darījums! Tikai viena nianse - varbūt tas ir zagts?
Tāpēc ir svarīgi būt gudriem pircējiem un saprast, ka lētums nekrīt no gaisa. Lētai luksus mašīnai supercenu, visticamāk, nodrošina valsts apzagšana. Un valsts - tas nav kaut kāds mistisks organisms, kas kaut kur elpo un rūc atsevišķi no visa. Tie esam mēs, Latvijas iedzīvotāji. Skolotāji, policisti, medmāsas, uzņēmēji. Ministri. Arī Sandras Sondores-Kukules algu Ārlietu ministrijā maksā valsts.
