Dzīvojot Ādažos, nevar nepamanīt armijas klātbūtni. Formās tērpti kareivji un kareives no rītiem pavada bērnus uz skolu un bērnudārzu. Armijnieki iepērkas lielveikalā un ieturas vietējās kafejnīcās. Ādažu ielās bieži var sastapt karavīrus pilnā ekipējumā, kas nomaskējušies dodas uz treniņiem. Pa ielām pārvietojas armijas automašīnas. Vietējo “Hesburgeru” iecienījuši mūsu sabiedrotie – kanādieši, spāņi, slovēņi. Un visu laiku, pa vienam vai pulkā, viņi kaut kur skrien.
Dzīve Ādažos kļuvusi dinamiskāka, interesantāka, un armijas klātbūtne rada drošības sajūtu - vismaz man. Ne tik daudz domājot par X stundu, cik par ikdienu. Es Ādažos jūtos droša par saviem bērniem un ar prieku atceros laiku, kad manas meitas apmeklēja Kadagas bērnudārzu. Veidojot šo īsfilmu, man bija iespēja vēlreiz atgriezties Kadagas dārziņā, iepazīt tuvāk vienu kareivju ģimeni, ielūkoties aiz militārās bāzes žoga un noskaidrot, kas tā par mūziku, kas katru rītu pusdeviņos skan pār visu Kadagu. Rīta junda!
Madara iestājās armijā uzreiz pēc vidusskolas 2005. gadā un ne mirkli savu izvēli nav nožēlojusi. “Šķiet, ka arī mammai šī mana izvēle patīk, viņa joprojām visiem ar lepnumu stāsta, ka meita strādā armijā. Nevaru (un negribu) sevi iztēloties nevienā citā darba sfērā un amatā,” saka Madara.
Kad Pēteris no Alūksnes pārnāca dienēt uz Ādažiem, viņš nokļuva vienā rotā ar Madaru. “Bet līdz pirmajam randiņam pagāja vēl četri mēneši,” stāsta Pēteris. “Sākām sarakstīties ar īsziņām, kad Madara visu nedēļu bija prom kursos Cēsīs. Tad sarunājām kādā piektdienā aiziet uz kino. Madara nokavēja vairāk nekā divas stundas, bet bija vērts gaidīt! Pēc tam tikāmies katrās brīvdienās. Kad viņa atgriezās no kursiem, vēl pusgadu darbā neviens nezināja, ka esam kopā, nevienam to neteicām un darbā neizrādījām. Tāpēc kolēģiem tas bija pārsteigums, kad publicējām savu pirmo kopbildi. Šogad oktobrī jau nosvinējām mūsu septīto gadadienu.”
Madara uzskata, ka attiecībās vieglāk ir tad, ja abi ir ar militāro dienestu saistīti cilvēki. Viens otru labāk saprot un nav jāpaskaidro, kāpēc brīvdienās jāstrādā vai kāpēc jādežūrē pa svētkiem, kāpēc jābrauc komandējumā (starptautiskā misijā) vai uz kursiem prom no mājām. Izpaliek kaut kādas mistiskas greizsirdības scēnas vai aizdomas, jo visi mācību plāni un grafiki ir abiem zināmi un laikus jau visu var izrunāt un saplānot brīvo laiku ar ģimeni.
"Ikdienā maz darbā redzamies, bieži ir tā, ka kopā uz darbu aizejam un vakarā pie kontrolpunkta satiekamies. Mūsu darba pienākumi ir diezgan atšķirīgi. Bet ir dienas, kad varam saplānot kopīgu darbdienas daļu, kā, piemēram, kaujas šaušanu vai vienkārši paēst kopā pusdienas," klāsta Madara.
"Gribas, lai mūsu meitenes [pārim ir divas meitas] lepojas, ka viņu vecāki ir karavīri. Bet, šķiet, viņas vēl to īsti nesaprot un viņām tas ir vienalga. Taču šobrīd viņām (un mums pašiem arī) daudz svarīgāk ir, lai mēs esam mājās, lai esam pieejami, kad viņām mūs vajag. Gribas, lai meitenēm mājās un ģimenē ir drošības sajūta, lai zina, ka mēs vienmēr būsim blakus un palīdzēsim viens otram," atklāj sieviete un norāda, ka viņai par visu svarīgāks mājās ir siltums un mīļums neatkarīgi no tā, cik gara bijusi darba diena, cik svarīga vai nogurdinoša bijusi sapulce, vai cik agri rīt būs jāceļas.
"2018. Latvijas Hronika"
Ineses Kļavas veidotā "2018. Latvijas hronika" būs skatāma otrdien, 11.decembrī, LTV 1 22.05 un replay.lv. Visas hronikas un to režisoru stāsti skatāmi un lasāmi LSM.lv sadaļā.
