Upes mēdz būt mierīgas vai straujas, garas vai īsas, līkumainas vai taisnas, tās var vienot un tās var šķelt.
Upi kā robežu, kā ar nazi pārgrieztu dzīveslīniju, kā daļu no konflikta, teju ieroci esmu redzējusi vairākās zemēs. Uzreiz prātā nāk Kosova, Mitrovica, sadalītā pilsēta, kuru divās daļās šķeļ nekas cits kā Ibaras upe. Tās abus krastus savieno prāvs dzelzs tilts ar lērumu sargu abos galos, taču tas ir vientuļš, sastindzis pārvads, jo gadiem pār to nav staigājuši nedz vienas, nedz otras puses iedzīvotāji - naids ir tik liels, ka nedz vienā pusē dzīvojošie Kosovas albāņi, nedz otrā mītošie Kosovas serbi nemeklē iespēju satikties. Upe ir pa vidu katru dienu, nepārbrista, pacietīga un nebūt ne pie vainas. Par robežšķirtni to ir iecēluši paši cilvēki un netiek tai pāri, tāpat kā savam lepnumam.
Līdzīgi ir ar Dņestru. Tīra un nevainīga piedzimusi Ukrainas Karpatos, tā savā vairāk nekā tūkstoš kilometru garumā līdz Melnajai jūrai izdzīvo septiņas dzīves, vienā brīdi kļūstot par Moldovas robežu ar pašpasludināto un starptautiski joprojām neatzīto Piedņestras republiku.
Lai nokļūtu Piedņestrā, ir jānotiek jānokļūst Dņestras kreisajā krastā, sirdspusē, un te nudien daudz kas ir kreisi. Man šķiet, ka esmu filmā, kas pilna savādu butaforiju – Tiraspoles centrā granītā sastingušā plandošā mētelī stāv Ļeņins, uz postamenta tanks ar augšupvērstu stobru, ielas malā milzīgs ģerbonis ar vārpām un sirpi un āmuru vidū, tālāk piemineklis Krievijas nacionālajam varonim Aleksandram Suvorovam, kurš attēlots paceltu roku, auļojoša zirga mugurā. Te norēķinās ar Piedņestras rubli un krievu valoda ir viena no oficiālajām valodām, lai gan pēc iedzīvotāju skaita moldāvu ir par procentu vairāk nekā krievu un trešā lielākā etniskā grupa ir ukraiņi.
Visinteresantākais objekts Piedņestrā ir cietoksnis, ko rūpīgi apsargā tā sauktie Krievijas Federācijas miera uzturētāji, kuri Piedņestrā atrodas jau vairāk nekā divdesmit gadu kopš Piedņestras kara ar Moldovas Republiku. Ap cietoksni vijas leģendas un nostāsti. Lēš, ka Krievijas armija te glabā būtisku ieroču arsenālu un kara tehnoloģijas, kas svešām acīm ir liegtas, un tas esot viens no iemesliem, kādēļ Krievija Piedņestru nevēlas atdot. Garām braucot, šo vietu iesaka nefotografēt, lai lieki neizaicinātu militāristus.
Piedņestrā nevarot uztvert Moldovas radio vai telekanālus. Informācijas avots ir Krievijas mediji, tomēr pamazām, lēnām - atšķirībā no tukšā tilta Mitrovicā - te mostas kustība.
Dienā, kad dodos uz Piedņestru, tur – izrādās - atrodas arī Moldovas premjerministrs Kirils Gaburičs, lai tiktos ar Piedņestras vadību, prezidentu Jevgēņiju Ševčuku, un vienotos par auto apdrošināšanas kārtību, kas būtu vienāda gan Moldovai, gan Piedņestrai. Rit sarunas arī par sliežu savienošanu, un runā, ka Piedņestrā ne bez intereses - ja ne politiskās, tad ekonomiskās gan - raugās uz Kišiņevas tuvināšanos Briselei. Tirgus kā nekā.
Tajā pašā laikā pērn Piedņestra paziņojusi, ka dzīvos pēc Krievijas likumiem un centīsies tos ieviest savos normatīvos, pie sevis, lai viss būtu pēc iespējas līdzīgāk kā austrumu kaimiņos.
Vai Dņestra kādu dienu no politiski iezīmētas robežas kļūs par vienkāršu upi, nevar pateikt neviens, arī abos krastos dzīvojošie. Pārāk daudz ūdeņu aiztecējis, pārāk daudz gultnē izrautu plaisu.
Ir upes, kurās iebrien nomazgāt seju, izmet tīklus, padzirda ganāmpulku un nokrista bērnu, un ir upes, virs kurām uzliek tiltus kā roku dzelžus, abās pusēs noliek pa karavīram un pasludina gadsimtos rāmi tecējušos ūdeņus par robežu pret citu un vispirms jau pašas brīvībā dzimušās upes gribu.
