Cik liela nozīme bija viņa vizītei?
Sīrija jau vairākus gadus ir uz Eiropas Savienības ārpolitisko sarunu skatuves, un mēs savā ziņā esam pieraduši, ka par Sīriju runā, kas ne vienmēr ir labākā situācijai zemei, kura ir ārkārtas situācijā, jo šis “pieradums” atslābina modrību, arī žurnālistu pusē.
Un šis bija viens no pēdējo laiku emocionālākajiem un arī spēcīgākajiem brīžiem Briselē, ja runājam par Sīrijas lietām. Alepo mēra vizīte savā ziņā sapurināja šo vidi. Arī veids, kā viņš pieteica savu vizīti, neatstāja vienaldzīgu. Brita Hagi Hasans, kurš pats jau gadu vairs nedzīvo Alepo, bet uzturas Francijā, bija nosūtījis valstu vadītājiem un Eiropas Savienības Padomes prezidentam Donaldam Tuskam vēstuli, gandrīz kā dzejoli, kā eseju, ar ļoti emocionālu vēstījumu par to, ka neprasa vairs glābt jau sapostītās ielas, mājas, tirgus laukumus un brīvību, kuras vairs nav, bet tās dzīvas palikušās dvēseles, kas vēl ir spējušas izdzīvot Alepo aplenkumā.
Arī tikšanās laikā ar Eiropadomes prezidentu Donaldu Tusku Brita Hagi Hasans bija ļoti emocionāls un sacīja, ka šo vēstījumu atkārto jau neskaitāmas reizes un ka starptautiskās sabiedrības klusums viņu ārkārtīgi skumdina.
Manuprāt, Alepo austrumu daļas mēra vizīte nešaubīgi mainīja sarunu toni – tajā parādījās vairāk emociju, realitātes un klātbūtnes. Šķita, ka Alepo tas zināmā mērā palīdzēs, jo vienmēr ir būtiski, ja par situāciju uz vietas stāsta kāds, kurš patiešām to zina.
Taču, manuprāt, Brita Hagi Hasans mājās atgriezās diezgan vīlies, jo galu galā nesaņēma no Briseles to vēstījumu, ko būtu gaidījis.
Eiropas Savienības Padomes prezidents Donalds Tusks noslēguma preses konferencē arī ļoti emocionāli norādīja, ka ļoti labi apzinās to kritiku, kas lido Eiropas Savienības virzienā par to, ka tā nerīkojas pietiekami efektīvi, jo kāds cits, kurš bumbo un šauj Sīrijā, ir krietni efektīvāks par Briseli, un te viņš domāja Bašaru al Asadu un Vladimiru Putinu.
Bet Tusks visai atklāti pateica to, kas šorīt spoguļojas arī pasaules medijos, proti, ka Eiropas Savienības spējas ir visai ierobežotas. Tā ir lielākais humānās palīdzības piegādātājs Sīrijai, bet, kas attiecas uz kara izbeigšanu, tad var un drīkst izmantot vienīgi diplomātiskus un miermīlīgus ieročus, kas ir sarunas, diplomātisks spiediens uz agresoru, kurš diemžēl šādu valodu nesaprot.
Sīrijas situācijai risinājuma joprojām nav
Ir jūtams, ka Eiropas Savienības pusē trūkst padoma, jo visi iespējamie diplomātiskie ieroči jau ir likti lietā, arī sankciju kauss, kas piemērots pret Sīrijas valdību, ir izsmelts. Daudzi gaidīja, ka Eiropas Savienība varētu vērsties pret Sīrijas prezidenta Bašara al Asada varas atbalstītājiem Irānu un Krieviju, ieviešot papildu sankcijas, taču nekas tāds nenotika.
Sankcijas pret Krieviju par pusgadu tika pagarinātas, tiesa, joprojām saistībā ar agresiju Ukrainā, bet ļoti tika uzsvērts, ka tas nekādā gadījumā nav saistīts ar Sīriju. Tas liek domāt, ka Eiropas Savienība arvien cer, ka Krievija tomēr varētu būt atslēgas valsts par miera sarunām Sīrijā.
Pēc vairāku dienu palīgā saucieniem uguns tomēr ir apturēta un notiek mierīgo iedzīvotāju un ievainoto evakuēšana no Alepo austrumiem uz rietumiem, taču šis pamiers ir trausls un kara darbība var uzliesmot kuru katru mirkli no jauna, tā būtībā nav apstājusies. Tā kā Asada armija ir ieņēmusi 99 procentus Alepo, tad sagaidāms, ka tā pavisam drīz visa būs Sīrijas armijas rokās, un tieši Alepo kādreizējā Sīrijas būtiskāka ekonomikas un tirdzniecības centra ieņemšanu Asads ir nosaucis par izšķirošu opozīcijas sakaušanai, jo opozīcija bija spējusi to noturēt četrus gadus.
Taču ir skaidrs, ka viņš ies tālāk, jo Sīrijā joprojām ir pietiekami daudz teritoriju, kas vēl ir opozīcijas rokās un kas Asada ieskatos ir jāatkaro. Tagad runā par Idlibas provinci, uz kuru bēg Alepo cilvēki, bet kur drīz var sākties „Alepo divi” scenārijs.
Sīrijas konflikts ne tuvu nav risinājumam, tas - gluži pretēji - samilst arvien vairāk, un Eiropas Savienībai, kuru galvenie agresori – pati Sīrijas valdība un Krievija -, noliedzot uzbrukumus civiliedzīvotājiem, joprojām neuzklausa, ir jādomā par jaunām bēgļu straumēm un to, kā nenoārdīt attiecības ar Turciju, kas patlaban ir ļoti trauslas, jo Turcija ir pirmā valsts vistuvāk Sīrijas robežai, kas spēj gan iesaistīties sarunās par konflikta risinājumu, gan arī uzņemt bēgļus.
