Pirms abi apsēžas zemos, ar mīkstu audumu apvilktos krēslos, viņus apber fotoaparātu klakšķi un zibspuldžu zibeņi. Tā ir par krietnu pakāpi maigāka skaņa, nekā tā, kas bija dzirdama fonā vienam no Alepo video vēstījumu autoriem, kuru arī noskatījos internetā. Jauns vīrietis ar sagrautu daudzdzīvokļu māju aiz muguras, tramīgi raugoties apkārt, sūtīja pasaulei ziņu, ka šie, iespējams ir viņa pēdējie vārdi no prezidenta Bašara al Asada un Krievijas armijas aplenktās pilsētas. Viņš apklusa brīžos, kad fonā skaļi un nepārtraukti sāka tarkšķēt ieroči, acīmredzot ne pārāk tālu no vietas, kur viņš atradās.
Abos video stāstos bija kas līdzīgs – skaņas un trokšņa īstenotāji palika aiz kadra, neredzami.
Dienā, kad Brita Hagi Hasans apmācies un sadrūmis sēž mierīgajā Donalda Tuska kabinetā, interneta sociālās vietnes joprojām pārpludina foto un video liecības no sagrautās Alepo. BBC, CNN, „Al Jazeera” un citas raidorganizāciju interneta mājaslapās pārtvērušas akciju, kas pieņemas spēkā „Twitter”, „Facebook” - mobilajos tālruņos filmētos īsos video vēstījumos, kas tapuši uz ielas, pagrabos, patversmēs, Alepo iesprostotie sīrieši – veci, jauni, sievietes, vīrieši, pat grupa bāreņu atvadās no pasaules. „Aleppo say goodbye” ("Alepo saka ardievas”).
Interneta medijos izsaka minējumu, ka tas viss izskatās pēc organizētas sociālas kampaņas, nevis ir īsti palīgā saucieni. ANO un virkne organizāciju domā citādāk, sakot, ka Alepo ir humāna katastrofa.
Brita Hagi Hasans uz Briseli ir atbraucis no Francijas.
Viņš jau gadu nedzīvo Alepo, bet izskatās tā, it kā kājām būtu nācis no kara. Sagrauts.
Tikai pēcpusdienā pienāk ziņas, ka beidzot sākusies pirmo cilvēku evakuācijas no Alepo austrumiem. Ziņo, ka izveidots 21 kilometru garš koridors, pa kuru transportē ievainotos un izdzīvojušos uz mierīgākajiem pilsētas rietumiem. No helikoptera filmēti kadri, kas vēlāk nonāk medijos, redzams, ka cauri Alepo sadragāto māju ieskautajām ielām kā metāla lentenis vardarbības izmocītā miesā vijas nepārtraukta, zilu autobusu virtene. Tajos visos ir cilvēki.
Mēs neviens, kas esam Briselē un uzmanām Alepo mēra vizīti, nevaram iedomāties, kas īsti tur notiek. Tās visas ir informācijas plēksnes, no kurām kā puzles gabaliņiem cenšamies salikt kaut cik sakarīgu attēlu. Un tas ir baiss.
Alepo mērs Brita Hagi Hasans pēc tikšanās ar Donaldu Tusku un valstu vadītājiem, kuri salidojuši Briselē uz gada pēdējo sanāksmi, atnāk pie žurnālistiem. Un tas nav siltā un omulīgā preses zālē, bet gan ārā, pāris namu tālāk no Eiropas Savienības Padomes ēkas, otrpus policijas apsargātajiem metāla žogiem, kādus ievērojamā perimetrā allaž saliek ap samita norises vietu.
Viņš sniedz īsu, rūgtuma pilnu komentāru un tad pagriežas un salīcis kopā ar diviem palīgiem aiziet prom pa ielu, kurai pretī paveras Briseles centrālais parks ar triumfa arku galā.
Vienīgie vārdi, ko Brita Hagi Hasans pasaka skaidrā angļu valodā bez tulku palīdzības ir: „Es esmu ļoti noguris.”
Viss ir uzvilcies un nokaitēts. Un lielākais kūdītājs, šķiet, ir bezspēks. Arī gala preses konferencē Donalds Tusks ir emocionāls un atbild ar prettriecienu jautājumam, ko jūs reāli darīsiet: „Es apzinos to kritiku, kas lido Eiropas Savienības virzienā par to, ka tā ir lēna, jo kāds cits, kurš bumbo un šauj Sīrijā, un te jūs saprotat, ko es domāju, ir krietni efektīvāks par Briseli. Sabiedrības spiediens ir ļoti liels, bet atzīšu, ka Eiropas Savienības spējas ir visai ierobežotas.” Tusks vēlreiz norāda, ka Eiropas Savienība ir lielākais humānās palīdzības piegādātājs Sīrijai, un to turpinās darīt visiem spēkiem, bet, kas attiecas uz kara izbeigšanu, tad var un vēlas izmantot vienīgi diplomātiskus un miermīlīgus ieročus, kas ir sarunas, diplomātisks spiediens uz agresoru, kurš diemžēl šādu valodu nesaprot.
Telefons piekrājies pilns ar īsziņām no kāda reiz uz Turcijas–Sīrijas robežas satikta paziņas, kurš tagad strādā nevalstiskajā organizācijā un regulāri brauc uz teritorijām netālu no Alepo, kur ved humāno palīdzību. Jūtu, kā viņš pulsē niknumā:
„Paklau, es tev gribu teikt – kāpēc cilvēki metas glābt suni un kaķi, kad tas ievainots, bet par cilvēkiem, kurus slaktē Asads un Krievija, visiem ir nospļauties.
Tur kaut kas Alepo ir jādara, tā vairs nevar palikt. Viņi visi tur ir iesprostoti.” Un es nezinu, ko savam sīriešu draugam atbildēt, lai nekultu tukšus salmus un viņu nesāpinātu vēl vairāk.
BBC, kas interneta mājaslapā bagātīgi ilustrējusi savu reportāžu ar aculiecinieku fotogrāfijām, kurās redzams, kā mierīgie iedzīvotāji ar saiņiem un bērniem pie rokas pamet pilsētu, kā kāds vīrs ratiņos stumj sirmgalvi kopā ar pieticīgo mantību, kāds cits stāv uz mājas drupām un pacēlis rokas kliedz pret debesīm, cita starpā raksta, ka Asads un Krievija noliedz civiliedzīvotāju slaktēšanu un apgalvo, tā esot Alepo atbrīvošana. Krievijas oficiālais kanāls „Russia Today” pilnām mutēm stāsta, ka runas par genocīdu un pilsētnieku nogalināšanu ir absurds.
Londonā, Stambulā, Vašingtonā, Jordānijā, Kuveitā protestētāji stāv ar svecēm un asiņainām Putina bildēm pie Krievijas vēstniecības.
Vienubrīd iešaujas prātā doma, ja skeletonisti brāļi Dukuri zibenīgi un izlēmīgi var apturēt čempionātu Sočos, tad kāpēc, sasodīts, politiķu, diplomātu, analītiķu, žurnālistu un vienkārši cilvēku masas gadiem nevar pārtraukt šo neprāta karu Sīrijā!?
Protams, tie nav salīdzināmi lielumi.
Un tomēr, varbūt ir jāpieceļas no datoriem, soctīmekļiem, siltām preses zālēm, jāiekar skapī uzvalki un kaklasaites, jānopērk biļetes Damaskas un Maskavas virzienā un fiziski jābrauc? Naivi. Pilnīgi piekrītu.
Bet pie tādām domām nonāku jau vairākus gadus, pati veidojot reportāžas par Krievijas veto ANO Drošības padomē, par stingra nosodījuma vārdiem, asu mutisku vēršanos pret Sīrijas un Krievijas varu visās iespējamajās starptautiskajās institūcijās, uzklausot un lasot sirdi plosošus stāstus no Sīrijas, kam pa vidu ielaužas sīriešu paziņas regulārie īsziņu kliedzieni.
Interneta sociālās saziņas vietnē „Twitter” parādījies jauns tēmturis „#genocideAleppo” (genocīdsAlepo).
Sīrijas karš drīz ieies sestajā gadā.
