Grūti iedomāties otru tādu vietu, kur vēl tik spilgti bangotu un jauktos emocijas, tautības, nacionalitātes, temperamenti: asaru pilnas atvadas un tikšanās, reibinoša kņudoņa pakrūtē pirms nezināmā, drudžains izmisums par tūliņ nokavētu reisu, spīvs niknums par pārslānītu bagāžu, ko nākas ķidāt visu acu priekšā, stīvas sejas pirms metāla detektoriem, mazas, sīkas laimītes beznodokļu veikalos, kur slepus no pārdevēju acīm ļauts iesmidzināt visdārgākās smaržas, kafijas un smalkmaizīšu aromāts, žurnāli un viegla ceļojumu literatūra, steigā pirktas dāvanas, dziļas un tomēr atvieglotas nopūtas par neērtu krēslu, kurā atlaisties un gaidīt pazīstamo zvana klandzināšanu, kad atdarīsies vārti.
Te kustas lēni, te steidzas, te vēro, domā, pārdomā, gaida, ir ceļā.
Lidošanu esmu iepazinusi, pateicoties darbam, un daudzos gados uzkrājusies arī "Mazā nerakstītā zelta ābece" par to, ko darīt un ko nedarīt šajā negaidītu pavērsienu pilnajā pasaulē. Piemēram, nekad neapkarināties ar rotaslietām un nelidot augstpapēžu kurpēs, lai cik arī ļoti gribētos, īpaši gadījumos, ja nav paredzēts tiešais reiss. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka var nākties skriet. Tas ir kā Briselē saulainā dienā iziet no mājas bez lietussarga - pēc stundas noteikti līs.
Esmu rāvusi kurpes no kājām nost un zeķēs kopā ar ķīniešu delegāciju kā satrakojies vēršu bars pārgrieztām acīm esam auļojuši cauri Frankfurtes lidostas prērijām, lai pagūtu uz Briseles reisu. Līdzīga iemesla dēļ, tiesa, kurpēm kājās kopā ar turku drošības dienestu, melnu uzvalku stūriem plandot, skrējusi pa slepenajām ejām, lai pagūtu uz iekšzemes reisu Sīrijas robežas virzienā.
Un tad ir desmitiem negaidītu un ļoti neparastu tikšanos, kas iespiežas atmiņā uz mūžu. Reiz, ārzemju komandējumu sākuma gados, Izraēlas jauniešu futbola izlases ārsts mācīja, kā pareizi jāēd mīdijas un kur ceļojuma laikā glabāt pasi, lai neizslīd lidmašīnā uz grīdas. Pa ceļam uz Ekvadoru gadījās sastapt vulkanologu no Itālijas vārdā Dimitrijs, kurš lidoja uz Kito, lai stāstītu bērniem par pareizu uzvedību izvirdumu laikā. Ir nācies atvērtu muti klausīties spāņu filmēšanas grupā, kas tikko atgriezusies no Irākas, un pasniegt mutautiņu raudošai maķedoniešu kundzei, kuras meita, kas dzīvo Losandželosā, Holivudas industrijas iespaidā gatavojas visās malās potēt botulīnu. Un, jā, reiz par mata tiesu noturējos, lai Romas lidostā no rokām neizsviestu paplāti ar picas gabalu, kad negaidīti manā priekšā iznira divmetrīgs Apolons melnā sutanā ar koptēlam ārkārtīgi neparastu aksesuāru - lielu "Nike" sporta somu uz pleca - un labi nostādītā balsī apvaicājās: "How are you?"**.
Joprojām siltas atmiņas loloju arī par jauko, gaišmataino polieti Moniku, kura apkalpoja iekšzemes reisus Afganistānā un pirms pacelšanās no Mazarišarifas bāzes allaž lūdza pārliecināties, vai ieroči izlādēti. Miniatūrajā lidmašīnā, kas lejup laidās ar vardes lēcieniem un lika piecreiz nožēlot nesen baudītās brokastis, lielākoties atradās sabiedroto karavīri. Bet, kamēr neuzasinātam zīmulim līdzīgais laineris vēl mierīgi šūpojās virs Afganistānas kalniem, Monika plastmasas glāzēs iznēsāja siltu zaļo tēju.
Tagad ar vieglu smaidu varu atcerēties arī to, kā pa ceļam uz Kabulu kaut kur starp Eiropu un Āziju sagrabēja melnajos sarakstos esošās afgāņu kompānijas "Ariana" laineris, un pēc triju stundu dīkstāves, ko ar mainīgu kāpinājumu pavadīja pārgurušu, falsetā raudošu bērnu koris, vecajie un vīri spēka gados cēlās kājās, lai pārmācītu pilotus. Pēc sešām stundām ar skaļiem Korāna lasījumiem salonā bijām galā Kabulas lidostā, kur uz lielās, pelēkās celtnes sienas mūs gaidīja smaidīgs prezidenta Hamida Karzaja portrets ar sveicienam paceltu roku.
Atceros, reiz risinājām ļoti interesantu sarunu ar kolēģi no Spānijas, pieredzējušu kara reportieri, daudzu grāmatu autori, dzirkstoša humora pilnu dāmu vārdā Andžela, kura vienmēr lidmašīnās izvēlējās sēdēt pie loga tā iemesla dēļ, ka viņai bija nepieciešama brīvība. Un šo izjūtu viņai radīja skats pa iluminatoru. Savukārt es allaž izvēlos sēdvietu gaiteņa malā, lai vienmēr varētu piecelties un aiziet. Mēs abas no sirds smējāmies, apjaušot, cik absurda ir šī izvēle situācijā, kurā tu pie labākās gribas vairs nevari būt noteicējs.
Lai nu kā, bet man ir siltas jūtas pret visu, kas saistās ar ceļošanu gaisā, arī tad, ja atceļā no Mali sēdi starp satraukumā stipri iesvīdušiem kungiem, kuri pie nolaišanās skaļi virpina sandalkoka krellītes un pie katra lidmašīnas būkšķa un palēciena arvien skaļāk un ātrāk.
Tomēr visā ceļošanas ciklā ir viens brīdis, kas personiski man šķiet vissatraucošākais. Tās ir sekundes, kuru laikā no ielidošanas zāles tu nonāc pie sagaidītājiem. Īpaši tad, ja esi ieradies svešā zemē un tā ir pirmā sastapšanās ar vietējo dzīvi, klimatu, kultūru, cilvēkiem.
Divas reizes mūžā, iespējams, vienmēr atcerēšos visspilgtāk. Pirmā - 2004.gadā nolaišanās Pešavarā, Pakistānā, kur, kā man toreiz likās un joprojām atmiņā palicis, kā no aizjūras pasakām stāv tumsnēju vīru rinda garās, dzeltenās kleitās ar baltiem, stāviem turbāniem galvā. Otrā - divpadsmit gadus vēlāk – absolūti tukšā Briseles lidostas sagaidītāju zāle bez neviena cilvēka, ar slēgtu kafejnīcu un vientuļiem metāla soliem – nepilnu mēnesi pēc teroraktiem.
Briseles mājās man ir jumta logs, pa kuru var redzēt debesis. Un reizēm, kad lidmašīnu ir daudz, tās krustu šķērsu sasvītro gaiši zilo klāju. Veroties šajos milzu dzelzs adatu sadiegtajos rakstos, es reizēm atceros vēl kādu citu ar asu priekšmetu, nazi vai pildspalvu koka sienā iegrebtu vēstījumu.
Tas bija Kandahārā, Afganistānas dienvidos. Gaidījām izlidošanu uz Kabulu. Bija pavasaris, ārkārtīgi spilgta saule, lieli putekļi un troksnis. Mēs, pieci žurnālisti, un ducis karavīru sēdējām uz soliem vai grīdas un gaidījām pavēli celties un iet. Ļoti vienkāršās uzgaidāmas telpas sienas vietām klāja plāni koka un papes gabali. Vienā no tiem dziļi un skaidri angļu valodā bija iegriezti četri vārdi: "Megan, I love you"*. Šī bija telpa, kur parasti uzturējās aizbraucēji. Megana ir populārs velsiešu sievietes vārds un nozīmē "pērle". Atceļā ilgi domāju, vai Megana ir tajā vai šajā pusē. Varbūt arī viņa valkā karavīra formu un lido, iepriekš palūgta izlādēt ieroci.
*"Megana, es Tevi mīlu"
**"Kā klājas?"
