Ina Strazdiņa: Kostjas zirgi (Moldovas piezīmes III)

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Viņam noteikti ir jābūt skarbam un nepiekāpīgam, liela auguma, druknam, rakstainā galvassegā, ar smagu sudraba zīmoggredzenu labajā zeltnesī, no vilnas svārku ieloces jāvīd zobena maksts galam. Ar vienu kustību viņam jāspēj uzlēkt zirgā un aizjāt stepēs.

Sestdienas rītā sēžu Moldovas valdības mājā lielā, brūnā ar mākslīgo ādu apvilktā atpūtas krēslā, uz parketa grīdas guļ rakstains paklājs, un domāju, par to, kādam jāizskatās Gagauzijas baškanam, skaidri atceroties, ka uz plāksnītes pie ārdurvīm rakstīts: „Irina Vlaha”.

Vāzēs un podos mākslīgie ziedi, uz galdiņa starp atpūtas krēsliem ar tamborētu baltu sedziņu izklāts pīts grozs, kurā gozējas košas Lieldienu olas, ar bagātīgu cukuru glazūru un pērlītēm rotāts kuličs un kartiņas ar svētbildēm. Aiz pievērtajām durvīm baškans – Irina Vlaha iestudē uzrunu pēc dažām dienām paredzētajam inaugurācijas pasākumam. Kišiņevā dzirkstī pavasaris. Pa logu redzams pilsētas parks un Kristus Dzimšanas katedrāle. Pāris reižu nošūpojas grīda, un rudmatainā Natālija, kas sagaidījusi mani ienākam, nospriež, ka tas nebūs tramvajs, bet zemestrīce. Moldovā tas neesot nekas jauns. Šad tad atveļas vilnis no Rumānijas.

Atveras kabineta durvis un iznāk Gagauzijas baškans – smalka, gaišmataina, vidēja auguma sieviete ar tumši brūnām, dzirkstošām acīm, baltā blūzē, zilā žaketē un džinsos. Ne miņas no manis iedomātā pasaku tēla.

Plats smaids noteikts un stingrs rokasspiediens. Nosēžamies pie gara galda viena otrai pretī, saldi nosmaržo tikko atvērta „Putna piena” kārba.

Irinas mājas atrodas aptuveni stundas braucienā no Kišiņevas, tik tālu Gagauzija ir no Moldovas galvaspilsētas. Kopš deviņdesmito gadu sākuma atšķēlusies, Gagauzija ar 200 000 iedzīvotāju ir ieguvusi autonomas teritorijas statusu.

Visādā ziņā neparasts reģions, kura iemītnieki uzskata ir cēlušies no turkiem, arī runātā valoda tai līdzinās, taču gagauzi prot arī rumāniski un krieviski, kas abas ir oficiālās valodas, un norēķinās te ar moldāvu lejām.

Gagauzijā nupat ir bijušas vēlēšanas un par tās līderi pirmo reizi vēsturē kļuvusi sieviete – 41 gadu vecā Irina Vlaha.

Viņa ir stingra un kā zirgus cieti savalda atbildes uz jautājumiem par to, kā Gagauzija, kas gadiem skatās Krievijas virzienā, tagad sadzīvos ar Moldovas tuvināšanos Eiropas Savienībai. „Mēs esam autonomija Moldovas republikā un diezgan atvērts lauks. Arī priekšvēlēšanās viens no mūsu uzstādījumiem bija reģionālā sadarbība ar visām tām valstīm, kuras gan ekonomiski, gan politiski mūs uztver kā līdzvērtīgu partneri. Mūsu tradicionālais tirgus ir Krievijas Federācija, un tad, kad pasliktinās Moldovas un Krievijas attiecības, tas ļoti ietekmē mūsu reģiona ekonomiku. Mums ir jāatrod zelta vidusceļš,” vaļsirdīgi saka Irina Vlaha.

Pirms neilga laika Gagauzijā notika referendums, kurā vairāk nekā 90% iedzīvotāju balsoja par iestāšanos Krievijas veidotajā Muitas savienībā. „Tas nenozīmē, ka mūsu cilvēki negatīvi izturas pret ES, taču tā drīzāk ir attieksme pret politiķiem, kuri piesedzas ar Eiropas vērtībām,” tā baškans Vlaha.

Vēlāk jau ceļā uz Gagauziju gar automašīnas logu slīd kalnainas nogāzes, ko nomaina līdzeni lauki, vīnogulāji, valriekstu koku audzes, aitu ganāmpulki, ceļi - brīžam gludi, brīžam neiedomājami grambaini. Tie vijas gar ciematiem, gar namiem ar izrakstītiem logu slēģiem, kur pat visgreizāko žogu rotā grezni, augsti vārti. Katra maza ciematiņa vidū stalti spožs dievnama tornis. Gagauzi tāpat kā Moldovas iedzīvotāji ir pareizticīgie.

Tumšā uzvalkā un buktētās biksēs ciemiņus sagaida bijušais baškans - Mihails Formuzals. Viņš taisnā ceļā ved uz laukiem, uz reģionā palikušo vienīgo zirgu fermu, pavisam tuvu Ukrainas robežai. Zirgi ir gagauzu lepnums, dvēseles spogulis, brīvības simbols. Melni, balti, ābolaini, kopti un aprūpēti vairāki desmiti skaistuļu staļļos bukņī koka aizgaldus.

Gumijas zābakos, ar lielām, sastrādātām plaukstām pie zirgu fermas mūs sagaida Konstantīns Kelešs jeb Kostja, kā viņu te sauc. Plecīgs, nopietns vīrs ar mazliet skumjām acīm. Zirgkopis paaudžu paaudzēs. Vakar atskrējis 13. kumeliņš. Nē, ķēvi traucēt nedrīkst, viņai jādod miers.

Kostjam ir stāsts par ikvienu dzīvo dvēseli fermas mūros. Katrs rikšotājs, pie kura apstājamies, dabū cukurgraudu par labu uzvešanos un vieglu papliķēšanu pa sāniem, bet visilgāk jāpakavējas pie viņa mīļā Propolisa kapa. Pie Leģendas, zirga ar lielo burtu. Astoņus gadus jau kā zirgs mūžībā, bet Kostja par savu draugu joprojām nevar runāt bez mikluma acīs. Baltajām krēpēm vizot, Harkovas hipodromā četrdesmit sacensībās noskrējis par pirmo, otro vai trešo vietu. Propolisa kaps ar granītā kalto pieminekli sildās pavasara saulē pie pašiem fermas parādes vārtiem.

Vienā no mājām iekārtots neliels muzejs. Skolas bērniem ļauts sasēsties solos un uzzināt par zirglietām, pataustīt seglus, piešus un jātnieku cepures, apskatīt bildes un albumus, bet stūrī, kautrīgi pašā maliņā, stāv krāsu kastes un molberts. Un tikai tagad Kostja atklāj to neprasto brīnumu, kas slēpjas aiz raupjās ārienes. Kopš bērnu dienām viņš zirgus ne tikai aprūpē un no visas sirds mīl, bet arī zīmē. Lielākoties uz baltas lapas ar vienkāršo zīmuli. Tur ir Meča, Aldaja, Promaha, Fajansa, Prinča un citu viņa mīļo rikšotāju bildes, un protams, vesela sērija veltīta Propolisam. Ir zirgi kustībā, pavasara skrējienā, ganībās, sacensībās, pie akas, stallī, rāmi, trauksmaini, brāzmaini, stipri un uzticīgi. Kostja savus labākos zīmējumus apkopojis biezā grāmatā, katram klāt stāsts, un īpaša nodaļa, protams, veltīta Propolisam. Uz vāka melnbalta fotogrāfija, kur Kostja siltā vasaras dienā gaišā, rūtainā kreklā apsēdies zālē, aiz viņa stalti un mierīgi zāli plūc uzticamie zirgi.

Ferma tagad atdota Lauksaimniecības ministrijai un tiek gatavota pārdošanai. Kostja ar savu lielo, raupjo plaukstu domīgi pārbrauc pakausim.

Nopērku grāmatu, kurā viņš glītiem, apaļiem burtiem ieraksta - „Ar cieņu un pateicību no autora”, bet, atvadoties pie fermas vārtiem, Konstantīns ilgi spiež roku un saka: „Lūdzu, izstāstiet cilvēkiem, ka visiem jādzīvo mierā un saticībā, mēs visi esam vienādi, mums visiem ir viena zeme un vienas debesis.”

Aiz muguras paliek Kostjas ferma, zirgi un pieneņu pļavas. Jau pie pusdienu galda, ar kūpošu buljonu un jēra gaļu, ar smaržīgu biezās šķēlēs sagrieztu maizi, bijušais baškans Formuzals teiks, ka gagauzi negrib nevienu - nedz krievus, nedz rumāņus, nedz Eiropas Savienību.

„Mēs  nevienam nevēlamies pievienoties. Mēs vēlamies dzīvot Moldovas teritorijā. Mēs šeit mierā un saticībā esam dzīvojuši vairāk nekā 200 gadu un vēlamies tā arī turpināt.”

Kāpēc rīkojis referendumu, kurā 99% nobalsojuši par pievienošanos Krievijas muitas savienībai un nevis Moldovas virzienam uz Briseli? Formuzala acīs iedzirkstas smīns un, gluži kā Irina Vlaha iepriekš, viņš teiks - lai sodītu Moldovas valdību, kas piesedzas ar Eiropas vērtībām. Viņš arī pasūdzēsies, ka labprāt noņemtu no Gagauzijas laukumiem visus Ļeņina pieminekļus, bet iedzīvotāji neļaujot.

„Lepni gagauzi, dari, ko gribi,” bijušais baškans nopūšas un atbild uz uzstājīgu mobilā telefona zvanu. „Dēls!” viņš pasmaida.  

Atceļā nebeidzu domāt par Kostjas zirgiem. Akmens metiena attālumā no Ukrainas robežas elpo pelēkais Mečs, smagvilcējs Aldajs, rudais Kovbojs, maigi zem velēnām atdusas Propoliss.  „Zirgi, tas ir ne tikai vaļasprieks, tā ir dzīves jēga,” savā zīmējumu grāmatā ierakstījis Kostja. Ferma uz pārdošanu… Debesīs iegūlies slīps mēness.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti