Jau sen nekas, kas notiek ES dalībvalstu nacionālajā līmenī – vēlēšanas, referendumi, politiskas vai ekonomiskas izšķiršanās, nepaliek vienas zemes robežās, lai arī cik maza vai liela šī valsts nebūtu.
Jau sen visi šie procesi ir arī ES, NATO un arī pasaules lieta. Tie ir pašmājās saviļņoti ūdeņi, kas neglābjami ieplūst tālākos un dziļākos un tos vai nu attīra vai saindē.
Briseles rīts pēc Latvijas priekšvēlēšanu nakts jau ir skaidrs, vismaz institucionālā līmenī. Neviens neko nekomentēs. Eiropas Komisijā vai citās ES institūcijās nav pieņemts publiski izteikties par nacionālo vēlēšanu iznākumu, respektējot pilsoņu gribu, ja nu vienīgi apsveikt jaunieceltus prezidentus.
Bet ir pilnīgi skaidrs, ka ikvienas valsts vēlēšanu dienu un to iznākumu, arī Latvijas, Briselē gaida ar aizturētu elpu, īpaši pēdējos gados, kad braši visās malās triumfē lielākoties labēji orientēts un Eiropas kodolu šķeļošs populisms. Ja bija cerības, ka tas apstāsies pēc Francijas prezidenta Emanuela Makrona uzvaras pār eiroskeptisko, galēji labējo Marinu Lepēnu, tad šīs cerības nav piepildījušās. Nav striktas definīcijas tam, kas ir šis jau 19. gadsimtā dzimušais virziens - populisms, taču lielākoties to skaidro kā centienus nostādīt „pozitīvo sabiedrību” iepretim „negatīvajai elitei”, kas dažādās situācijās var būt gan politiskas, gan ekonomiskas, gan kultūras institūcijas un pat mediji; ļoti krāšņi ziņot par to samaitātību un norietu, bet pretī nedodot konkrētus risinājumus, izpildāmu darbības plānu, vīziju. Populismā vārdi ir jaudīgi, interesanti un skaisti, bet uzvara visbiežāk ir dzīres, pēc kurām var sekot lielas, ilgstošas pašmāju un pārrobežu paģiras. Kā, piemēram, Grieķijā, kur piecas minūtes līdz smago taupības gadu noslēgumam un starptautiskās aizdevuma programmas pabeigšanai vēlēšanās uzvarēja radikāli kreisā „Syriza” un kareivīgais Aleksis Ciprs, kurš bija solījis objektīvi nogurdinātajai tautai izbeigt taupības žņaugus un atteikties no aizdevēju nosacījumiem, taču tas beidzās ar vēl lielāku drāmu – jaunu aizdevumu, pēc kura Ciprs pats bija spiests braukt uz Briseli un prasīt, un vēl trim gariem, depresīviem taupības gadiem.
Līdzīga scenārija priekšā tagad ir Itālija, kur vēlēšanās, solot izskaust imigrāciju un sadot rīkstes Briselei, laurus plūca spēcīgi labēji radikāļi - „Līga” ar māsas partijām un aktiera un blogera Bepes Grillo dibinātā „Piecu zvaigžņu kustība”. Itālijas, trešās lielākās ekonomikas ES, valdība šobrīd veido budžetu, kas ir radījusi saspringumu visās iespējamajās ES institūcijās, banku sektorā, investoros, jo tēriņi, kurus tā ir paredzējusi, lai izpatiktu vēlētājiem, draud ar budžeta deficīta sprādzienu un, ļoti iespējams, Grieķijas scenāriju un sitienu eiro valūtai, ko gluži dabiski jutīs visā eirozonā.
Ar populisma triumfu Čehija tika pie premjerministra, miljardiera Andreja Babiša, kuru tagad apsūdz ES fondu izmantošanā personiskam labumam. Lieliskus rezultātus relatīvi nesenajās vēlēšanās guva arī labēji galējas populistiskas partijas Austrijā, Vācijā un vēl, un vēl.
Un šiem spēkiem visiem ir kaut kas līdzīgs, tie apšauba ES kā politiskās, ekonomiskās un drošības stabilitātes ideju un neapzināti vai ļoti apzināti, kā piemēram, Itālijas gadījumā, kur iekšlietu ministrs Mateo Salvīni „Twitter” kontā ir redzams krekliņā ar Putina attēlu un uzrakstu „Krievijas armija”, pauž simpātijas Krievijas politiskajam kursam. Populisms ir skarba mācību stunda, kuru šobrīd iziet teju visās ES dalībvalstīs, īpaši tradicionālās centriski labējās un centriski kreisās partijas, lai apjēgtu, kas ir izdarīts aplam, kurā brīdī saikne ar sabiedrību ir pārtrūkusi un kas jaunajam virzienam ir kļuvusi par auglīgu barotni.
Populisms ir laiks, kad sabiedrībai ir jābūt īpaši modrai, redzīgai, domājošai, pretēji saldajam troksnim, kas notiek visapkārt.
Latvija, kā mums pašiem bieži var likties, ir taču tik mazs spēlētājs iepretim ietekmīgajām valstīm.
Vai kāds vispār pamanīs, kā mēs te rosāmies un ko esam ievēlējuši? Un kā vēl pamanīs - gan mūsu pašu, gan sevis dēļ.
Latvija ir neatkarīga un pilntiesīga ES dalībniece pie 28 dalībvalstu galda ar pilnām balsstiesībām un arī veto tiesībām, piemēram, jautājumā par to, vai pagarināt sankcijas pret Krieviju, kas tūdaļ jau piekto gadu īsteno agresiju Ukrainā. Mēs esam pilntiesīga locekle pie 29 NATO dalībvalstu galda, kur nenogurstoši paplašina alianses aizsardzības spējas, arī pēc Krievijas agresijas Ukrainā un tagad neseniem paziņojumiem par jaunu raķešu izvietošanu, kas spēj nest kodolgalviņas Eiropas virzienā. Mēs esam aliansē, kas sagaida, ka Latvija spēs noturēt 2% no iekšzemes kopprodukta lielu aizsardzības budžetu, kas šobrīd ir īstenots un ko NATO novērtē.
Šis ir mans ļoti personisks uzskats pēc daudziem darba gadiem Briselē, bet - ņemot vērā mūsu ģeogrāfisko atrašanās vietu un laikā, kad politisku, ekonomisku, ideoloģisku spiedienu un gluži fiziska apdraudējuma ir tik daudz, es nevaru iedomāties, ka Latvija varētu nebūt pārējo Eiropas valstu aliansē un NATO, vai šauru, populistisku ideju vadīta pēkšņi sāktu tās apšaubīt un ideoloģiski zāģēt, vai izskatīt kādas austrumu virziena sadraudzības alternatīvas. Un tas pavisam reāli var notikt aiz nekompetences vai gluži pretēji – ļoti pārdomātas rīcības vadībā.
Tāpēc tik ļoti svarīgas ir šīs mūsu pašu vēlēšanas, kas var Latviju celt un Latviju gremdēt pašmājās un starptautiski. Uz mums raudzīsies un mūsu balsi gaidīs - Baltijā, Ziemeļvalstīs, pie kurām mūs, īpaši Briselē pēdējā laikā ir sākuši pieskaitīt, ES, NATO, Ukrainā, ASV, Krievijā. Gaidīs.
