Bija aizritējusi pusstunda, kopš pagalmā ieripojis auto ar Latvijas karodziņiem. Aiz platajām, stiklotajām durvīm, kaut kur Francijas prezidenta pils zāļu dziļumos Latvijas vara, premjerministra Dombrovska personā, aicināja Franciju atbalstīt Latvijas pievienošanos eirozonai. Tikai trīs mēnešus pirms Eiropas Savienības valstu vadītāju lēmuma Francija joprojām bija „valsts ar jautājuma zīmi”. No aizkulisēm atklātībā nonākušās runas ne tikai Latvijas, bet arī starptautiskajā presē liecināja, ka Francijai ir daudz šaubu par to, vai Latvija eirozonai ir gatava un vai eirozona pati ir gatava kam jaunam.
Pēc krietnām 40 minūtēm Elizejas pils durvis atvērās un strauji pa kāpnēm, kuras ar dažādām domām un noskaņojumā mērojuši simtiem vēsturisku līderu, pie vējā padrebinātajiem žurnālistiem nosteidzās Fransuā Olands un Valdis Dombrovskis. Francijas līdera vēstījums bija īss: „Francija atbalsta Latvijas vēlmi pievienoties eirozonai un, ja Latvija izpildīs Māstrihtas kritērijus, tad atbalstīs iestāšanos eirozonā jau nākamā gada 1. janvārī.” „Tātad, Francija vairs šķēršļus neliks pat tad, ja neapmierinātība nebūs rimusi, piemēram, ministru rindās. Kauliņi ir mesti,” tā Francijas galvas teikto iztulkoja pieredzējuši diplomāti.
Olanda paziņojums neradīja sensāciju, to lietišķi atspoguļoja franču laikraksti. Pēc tam, kad Latvijas delegācija jau bija izslīdējusi pa Elizejas pils vārtiem, prezidents pie nojumē stāvošajiem žurnālistiem atgriezās atkal, lai pārmītu dažus vārdu ārpus ieraksta, taču Latvijas vārdu pieminam vairs nedzirdēja, te visus interesēja absolūti citas tēma – konflikts Mali.
Pēc Latvijas valdības vizītes Parīzē šķietami izlādējās kādi politiskās spriedzes zibeņi, un tālākais Latvijas eiroceļā izskatījās paredzami.
Jau jūnija sākumā Eiropas Komisijas un Eiropas Centrālās Bankas ziņojums, lai arī minējumu pavadīts, īpašus pārsteigumus nenesa, tikpat skaidrs bija ES valstu finanšu ministru, valstu vadītāju, Eiropas Parlamenta un, visu beidzot, atkal ES finanšu ministru galīgais lēmums 9. jūlijā. Sekojot visiem šiem notikumiem līdzi Parīzē, Frankfurtē, Strasbūrā, Luksemburgā un Briselē, allaž dzirdēju vienu un to pašu argumentu – Latvijai nevar nogriezt ceļu, jo Māstrihtas kritēriji ir izpildīti, bet fons, protams, raisa jautājumus – kas notiek ar bankām un noguldījumiem no ārienes, kāpēc ir tik liela iedzīvotāju pretestība, ko valdība domā darīt ar ievērojamo bezdarbu un nabadzību. Vēl otrs vēstījums allaž bija – lai kāds ir Latvijas attīstības portrets, tas dod cerību arī citiem, jo eirozonai izmisīgi vajag pozitīvu ziņu, un Latvijas pievienošanās nešaubīgi tāda ir.
Tagad, kad „jā” vārds dzirdēts un politiskās krokas uz raibā eirostāsta galdauta izlīdzinātas, sākas praktiskais posms – eiro ieviešana – naudas kalšana, gatavošanās 1. janvāra spriedzei un tamlīdzīgi.
Taču Briseles kuluāros pēdējā laikā atkal dzird uzvirmojam runas par to, ka uz rudens pusi eirozona var piedzīvot milzīgus kontrastus – kamēr Latvijā rosīsies ap eiro ieviešanu, krīzes nomocītā Kipra varētu no vienotās valūtas kluba atvadīties, jo banku parādi esot bezcerīgi.
Taisnības labad jāteic, ka līdzīgi jau vismaz pāris gadu runā par Grieķijas izstāšanos, taču Kipra izskatoties vēl drūmākā situācijā.
Rudens un ziemas sākums būs spraigs jebkurā gadījumā. Līdz ar oficiālo atļauju Latvijai ieviest eiro viss tikai sāksies. Ja starptautiskie zibeņi pār Latviju eirozonā ir novadīti, tie vēl staigā virs pašas Latvijas un tās cilvēkos. Pārliecināt Franciju, iespējams, būs bijis vieglāk, nekā pusi Latvijas sabiedrības.
