Zupu ēdu taisni no katliņa un aukstu. Tāpat kā tajās dienās, kad ir vienalga, kā piedienas, kā izskatās, kā garšo. Taupu laiku un īsti arī negribas, bet „baterijas” uzmācīgi signalizē par nosēšanos. Pie katras karotes acu priekšā slīd aina – tālumā aiz policijas lentēm lēnā straumē plūst cilvēki, ugunsdzēsēji oranžos tērpos ar apklātiem ratiņiem, gausi, klibojoši, sakumpuši, segu apņemti un citu pieturēti stāvi, kāds raitāks gājējs, un tad atkal: lēna procesija – glābēji, ratiņi, segas, salīkuši stāvi…
„Uzmanību!” – uzkliegs zilā tērpta policiste ar automātu pie sāna, un mēs visi atsprāgsim no aizslēgtās ielas uz ietvēm, ļaujot garām patraukties skaļi taurējošām ātrās palīdzības automašīnām.
Pie tās pašas lentes ieraudzīšu vēl pāris kolēģu, kuri tāpat kā es būtu gribējuši cerēt, ka esam atnākuši noraudzīties, kā Briseles centrā uzņem Holivudas grāvēju un ka desmitiem salauztās dzīves, kas sakumpušas slīd simts metru no mums, ir aktieru izspēlētas.
To, ka nelaime briest, jutām sen, gandrīz vai paredzējām, un tomēr vairījāmies ticēt. „Nu nevar tā būt, ka terorists piegānīs pats savu ligzdu, ka spridzinās pats savā pilsētā,” šad tad spriedām, nedēļas nogalē satikušies pie vīna glāzes, lai gan to, ka Beļģija ir pilna ar džihādistu perēkļiem, bijām lasījuši un paši arī ziņojuši saviem medijiem jau krietni pirms Parīzes teroraktiem un Briseles ceturtā līmeņa trauksmes dienām. Karavīri, bruņutransportieri, drošības pasākumi - ko ar aci neredzam, tam visam vajadzēja darboties. Tam visam taču vajadzēja sargāt.
Telefons nobloķēts, klusē. Izmisušu cilvēku zvani visas mobilās līnijas Beļģijā sasējuši mezglā. Kāda rindiņa palaikam izlaužas cauri pārspriegotajam tīmeklim, bet glābējs ir internets. Tur var saprast un atskārst, kurš drošībā, kurš pilsētā, kurš ārpus. Apzinu tuvākos draugus, bet Briseles žurnālistu cunfte ir liela. Tajā sadzīt pēdas visiem, par kuriem varētu trīcēt sirds, nebūs iespējams.
Pret vakaru dzirdu arvien vairāk stāstu par cilvēkiem, kuri par matu izglābušies no nelaimes. Kāds īrs, kurš pievienojies pretterorisma akcijai Briseles centrā pie Biržas mājas, uz asfalta ar krītiņu zīmē eņģeli. Viņš Mālbēkas stacijā izkāpis piecas minūtes pirms sprādziena. „Kādam tur bija jābūt. Bet man laikam vēl ne,” likteņa spēles un dzīvības trauslumu domās pārcilās ne viens vien. Grūti pat iztēloties, kāda tagad izskatās mūždien nosmulētā Mālbēkas metro stacija. Teikšu atklāti, man tā nekad nebija patikusi. Vēlās vakara stundās allaž vairījos tur uzkavēties, bet tagad gribētos, lai tā būtu atpakaļ visā savā nešķīstajā godībā. Un lidosta… Nesen atjaunotā Zaventema ar neatņemamo „Starbucks”, milzu tablo centrā un garajām rindām pie transatlantisko lidojumu reģistrācijas, ar tik pazīstamo murdoņu, kafijas smaržu un vieglo tirpoņu pakrūtē pirms ceļa. Pirms divām nedēļām šeit ripināju somu, lai reģistrētos lidojumam uz Beirūtu. Tik savādi to tagad redzēt fotogrāfijās sagrautu, saplosītu, putekļiem klātu.
Ja ir iespējams atcerēties un domāt par ēkām, tad par cilvēkiem nav īsti spēka. Simti sapostītu ģimeņu, kurām nekas vairs nebūs, kā agrāk, – pat tad, ja fiziskās rētas sadzīs, apklāsies, aizaugs. Kādas citas vērsies vaļā katru gadu 22. martā.
Beļģijā no rīta aust sēru diena. Un – kā pēc katras traumas, – kad pirmais šoks remdēts, pamostas sāpes. „Otrā dienā ir vissmagāk”, to pateiks katrs ārsts, to zina katrs, kurš reiz cietis. Esam gatavi redzēt fotogrāfijas, uzzināt vārdus, aprautās dzīves, kuras cita pēc citas ienāks medijos, tomēr ļoti, ļoti cerot, ka juceklīgajās beztelefonu stundās esam apzinājuši visus savējos, un tajos nepavīdēs kāds joprojām tuvs un pazīstams vārds.
