Vismaz pagaidām izskatās, ka Eiropas armijas nebūs, tas noprotams pēc tā, kā izsakās vairums dalībvalstu.
Jautājums par to, vai Eiropas Savienībai vajag savu armiju, jau kādu laiku ir dienas kartībā. Taču kopš Lielbritānijas referenduma, kurā vairums nobalsojis par izstāšanos no Eiropas Savienības, tas pieņēmies spēkā. Lielākoties tā iemesla dēļ, ka Lielbritānija bija viens no ievērojamākajiem militārajiem spēkiem blokā, un tagad Eiropas Savienības dalībvalstis vēlas pārējai pasaulei parādīt, ka gaidāmās pārmaiņas bloku nesatricinās, bet gluži pretēji - padarīs stiprāku, un tāpēc pilsoņiem ir jāparāda, ka savienība ir spējīga apvienoties jaunām idejām un parādīt jaunas spējas, kas šajā ziņā būtu aizsardzība.
Eiropa pēdējā laikā ir cietusi no terorisma, tās robežas ir trauslas, ir liela migrācija, un tas viss rada sajūtu, ka ir jāaizsargājas.
Taču vārdu „armija” neviena valsts tā īsti joprojām neuzdrošinās piesaukt. Arī Vācija un Francija, kas ir visaktīvākās Eiropas Savienības kopīga aizsardzības spēka atbalstītājas, arvien norāda, ka ir neieciešama ciešāka sadarbība, bet, kā sacīja Vācijas aizsardzības ministre Urzula fon der Leiena: „šobrīd nav idejas izveidot kopīgu Eiropas armiju, kurā būtu karavīri vienādās uniformās, bet ir vēlme, lai Eiropas valstis ir spējīgas apvienot spēkus un rīkoties ātri, ja tas ir nepieciešams”.
Arī Itālija, kas pavisam konkrēti rosina veidot kopīgu Eiropas militāro spēku, kurš varētu doties palīgā ANO un NATO misijām, to nesauc par armiju.
Un, manuprāt, tas ir lielākoties tādēļ, ka joprojām ir pietiekami daudz kritikas un arī neskaidrības, kā šāds veidojums varētu darboties, jo mums jau ir NATO, kurā, starp citu, jau darbojas arī vairums dalībvalstu.
Galvenie argumenti ciešākai sadarbībai ir šādi – NATO ir organizācija, kurā lielu daļu aizsardzības uzņemas ASV, bet Eiropai pašai savs spēks nozīmētu, ka bloka valstis var parūpēties par sevi bez citu līdzdalības.
Turklāt Eiropai ir pietiekami daudz konfliktu pie tās robežām un pasaule ir pietiekami nemierīga, lai valstis ciešāk saslēgtos jau tagad, kas nozīmētu saliedēt tos militāros resursus, kas jau ir to rīcībā, un investēt aizsardzības jomā vēl vairāk, turklāt arī pētniecībā, kas varētu noderēt priekšdienām.
Bet savukārt tie, kuri iebilst, norāda, ka Eiropai šobrīd nevajag veidot savas aizsardzības struktūras, jo pietiek ar NATO, un jaunu papildus štābu vai spēku veidošana atņems resursus aliansei. Abi argumenti, manuprāt, iztur kritiku, taču, visticamāk, Eiropas aizsardzības ideja tik vienkārši nenoslāps.
Šobrīd šī ideja ir vēl iedīglī, taču, manuprāt, tā noteikti virzīsies uz priekšu tādā vai citādā veidā tā iemesla dēļ, ka to aktīvi atbalsta tādi Eiropas Savienības smagsvari kā Francija un Vācija. Un pietiekami daudzas valstis piekrīt, ka sadarbība ir jābūt, protams, nedublējot, NATO.
Pagaidām tas, ko dzirdam arī Rietumu mediju telpā, - ka Eiropas armijas ideja ir apturēta, taču jau decembrī Eiropas Savienības līderi tiksies samitā Briselē, un sagaidāms, ka tajā jau konkrētāk iezīmēsies aizsardzības sadarbības idejas.
ES vēlme stiprināt aizsardzību, protams, liecina, ka laiki, kādos Eiropas Savienība dzīvo, nav no gludākajiem un mierīgākajiem. Teju katrai valstij ir savs iemesls būt satrauktai par drošības situāciju, un arī aizsardzības ministru sanāksmē Briselē viedokļi un argumenti ir bijuši dažādi.
Ir valstis, kuras uztrauc konflikts Sīrijā un kā tas varētu pārmesties uz Eiropas telpu, savukārt, piemēram, Somija, netieši norāda, ka nejūtas droša ar Krieviju kaimiņos. Eiropas Savienībai šobrīd ir ļoti daudz satricinājumu, un viens no lielākajiem ir Lielbritānijas aiziešana, līdz ar to ES meklē ceļus un veidus parādīt, ka ir vienots spēks.
Un drošība ir ļoti spēcīgs arguments apliecināt veselumu un spēku. Arī šā iemesla dēļ Eiropas Savienība, visticamāk, no kopīgas aizsardzības idejas neatteiksies. Kā tas risināsies, to mēs redzēsim jau tuvākajā laikā, taču tas nebūs ātrs process, ņemot vērā dažādos viedokļus un instances, kurām ir jāsaka savs vārds.
