Alepo ir stratēģiska Sīrijas pilsēta, un kaujas par to izvērtās īpaši asiņainas, prezidenta Bašara al Asada armijai ar Krievijas militāro atbalstu cenšoties to atkarot opozīcijai.
Tikai pēc pamatīga spiediena no ārpuses ir izdevies uz laiku apturēt uguni un evakuēt mierīgos iedzīvotājus. Alepo, agrāk plaukstoša, bagāta pilsēta, kas tagad izskatās pēc apokaliptiskas milzu drupu kaudzes, ir kļuvusi par lielas traģēdijas un cilvēku ciešanu simbolu.
Kad rakstu šīs rindas, esmu lidostā. Ceļā no Briseles uz Rīgu. Lidosta ir ļaužu pilna. Kāds - viens pats, cits ar draugiem vai ar ģimeni, bērni - vecākiem pie rokas. Personāls dzeltenās vestēs un rūķu cepuri galvā regulē plūsmu. Kustība ir daļa no svētku laika. Cilvēku ceļošana lielākoties ir īslaicīga un pašu gribēta. Kādam tā ir izraušanās, bet vairumam - satikšanās ar jaunu zemi vai tuviniekiem citos krastos.
Viss redzamais man atsauc atmiņā kādu gluži citu ainu, piedzīvotu šīs nedēļas sākumā. Esmu viena, mājās, datora priekšā un skatos uz mazu, izspūrušu, noputējušu bērnu ar kastaņbrūnām, plati ieplestām milzu acīm. Viņš tikko ir izcelts no šāviņu sadragātas mājas drupām Sīrijas pilsētā un neraud, bet klusē dziļāk par pašu klusumu.
Arī Sīrija, Alepo, pilsētas austrumi, šonedēļ ir kustībā. Vienvirziena kustībā. Pa sagrauto, spokaino māju ieskautām ejām, kas kādreiz bijušas dzīvas ielas, vijas lēna zaļu, lielu autobusu procesija. Tajos ir cilvēki. Beidzot sākusies vairākas dienas atliktā iedzīvotāju evakuācija laukā no elles. Prom no kara pārņemtās pilsētas, kuru jau dienām opozīcijai ar Krievijas militāristu atbalstu cenšas atkarot prezidenta Bašara al Asada armija. Šis ir pēdējo dienu asinsizliešanas, humānās krīzes un vardarbības epicentrs.
Kad esmu lidostā, ziņu atsūta sīriešu draugs, kurš pats savulaik aizbēdzis no Alepo un tagad strādā nevalstiskajā palīdzības organizācijā. Viņš uzturas Turcijā, bet regulāri šķērso robežu. Mēs bieži sazināmies. Pirms dažām dienām viņš sūtīja ziņu, kurā grūti bija nenolasīt kliedzienu. „Dievs debesīs, tur taču kaut kas ir jādara. Viņi ir iesprostoti, dzīvi cilvēki! Kāpēc neviens nerīkojas?” Todien man viņam bija grūti ko atbildēt. Varēju vien sacīt, ka pieminot Alepo, Parīzē gaismas izdzēsis Eifeļtornis, aptumšots vecpilsētas laukums Briselē, ka klusuma brīdis bijis arī Rīgā. Cilvēki ziedo palīdzības organizācijām.
Tagad viņš man raksta: „Tur neviena vairs neviena nav. Alepo viss ir tukšs. Miris. Cilvēki ir aizvesti, bet bērni nekad to neaizmirsīs, ka neviens, it neviens viņiem nepalīdzēja.”
Uzrakstu savam sīriešu draugam, ka viņu pilnīgi saprotu, lai gan, apkopojot savas dzīves visskumjākās pieredzes drumslas, joprojām ne par milimetru nevaru iztēloties, ko nozīmē kara šausmas, tomēr arī pasaku, ka naidam nevajag audzēt naidu, no tā barojas gan lielu, gan mazu karu zvērs.
Viņš neatbild.
Kā žurnālisti gan es, gan daudzi mani kolēģi ar Alepo šonedēļ esam bijuši katru dienu. Ziņu lentēs, video, foto liecībās, sociālajos tīmekļos -„Twitter”, „Facebook”. Tur kāds joprojām bija šim postam pa vidu, kurš filmējis, fotografējis, iemūžinājis, sūtīja ārienei to, kas citādi paliktu apslēpts, to, ko klātienē nevarējām piedzīvot paši.
Tas bija gluži kā pa gabalam likt kopā no ugunsgrēka iznestas apdegušas fotogrāfijas. Bet vienlaikus saprast, ka sekundes, minūtes, stundas dāsni baro bezspēcības lietuvēnu, kas šķietami ir piemeties visiem pasaules gudrākajiem prātiem, politiķiem, analītiķiem, organizāciju līderiem, visiem mums, kas joprojām stāvam un noraugāmies uz Alepo.
Alepo jau sen vairs nav tikai pilsētas nosaukums, ģeogrāfisks punkts kartē, vēsturiskā Zīda ceļa noslēgums. Tas ir īsti vārdā nenosaucamu izjūtu stāvoklis. Tas nav lietvārds un kur nu vēl darbības vārds! Tagad tas ir bezdarbības vārds. Tikpat izspūris, kluss un bezcerības pilns kā no lādiņu sadragātās mājas drupām izceltais apputējušais mazulis.
Gluži tā pa interneta logu pēdējās dienas noraudzījos arī uz Berlīni. Uz izpušķotu un slīpi notriekto Ziemassvētku egli, sagrautu koka namiņu, uz asfalta izmētātām spuldzīšu virtenēm un lielas melnas kravas mašīnas sašķaidītu priekšējo stiklu.
Uz zibenīgi sarīkotu, miniatūru Alepo Berlīnē, Ķeizara Vilhelma baznīcas pakājē. Ar upuriem, protams.
Vēl pirms lidojuma uz Rīgu Briselē satieku Bendžaminu. Jaunu puisi, beļģi, kurš jau vairākus gadus vāc labdarības ziedojumus „Zvannieku” mājām Latvijā, kur patvērumu raduši bez ģimenes palikuši bērni. Mēs runājam par Alepo. Par to, kas ir Sīrijā, par to, kas ir Berlīnē, par to, kas citur pasaulē ir tagad un būs brīdī, kad pie mums degs mierīgas dievnamu ugunis, kad dalīsim dāvanas, kad būsim dzīvi, droši, pasargāti, kopā ar saviem mīļajiem.
Ziemassvētku vakars ir gada skaistākais, ģimeniskākais, bet izjūtu ziņā, vismaz man, ir arī trauslākais laiks.
Saku Bendžaminam, ka nezinu ko iesākt ar apziņu, ka visā tikai noskatos no malas, kas es par cilvēku galu galā...
Un Bendžamins atbild. “Alepo ir daudz. Tu izvēlies vienu. Savējo. Un nekad neatlaid to. Tu nevari pārgalvīgi mesties cīņā, bet tu vari par to stāstīt, neatlaidīgi, nenogurstoši, tik ilgi, cik vien vajadzēs. Lai „Alepo” ir tavs Darbības Vārds.”
Ja var ticēt distanču mērītājiem internetā, Alepo no Briseles, kurā tagad, kad rakstu šīs rindas, pati atrodos, ir aptuveni 3000 kilometru attālumā, no Rīgas – tie ir 2500 kilometri taisnā līnijā. Globālajā pasaulē tas ir ļoti tuvu.
Meklējot šos distanču rādītājus, uzdūros kam gluži neparastam. Izrādās, Alepo savulaik ir bijusi viesnīca ar nosaukumu „Rīgas pils”. Tūristi pazīstamajā ceļotāju mājas lapā „TripAdvisor” to ir novērtējuši ar četrām zvaigznēm no piecām. Pēdējais ieraksts veikts 2012. gada 26. janvārī. Kāds tūrists no Lielbritānijas uzrakstījis: „Laika apstākļi bija slikti, tāpēc mums vajadzēja uzmundrinājumu. Viesnīca tiešām bija jauka. Tikai dažus metrus no lielākajām mākslas galerijām, ēdiens bija garšīgs un bārā – lieliski kokteiļi. Mums tiešām te patika.”
Intereses pēc uzklikšķinu uz datuma un cenrāža, izlec liels sarkans paziņojums – „Ceļošanas brīdinājums!” un blakus – „Mums nav piedāvājumu šeit, bet aplūkojiet citas viesnīcas Alepo.” Un citās, kur fotogrāfijās redzami izgaismoti ārskati, plaši vestibili, izrakstīti paklāji, biezu pēļu gultas, ir tas pats - kluss un sarkans, mēms brīdinājums.
Iespējams, arī „Rīgas pili” ar četrām zvaigznēm no piecām Alepo kara žokļi ir samaluši drupās.
