Itāļu prezidentūras vislielākais pasākums nesen notika Milānā – tas bija Āzijas un Eiropas valstu samits, kur sabrauca ap 50 valstu vadītāji, tādi diezgan nopietni ļaudis - Vladimirs Putins, Ķīnas premjers, Angela Merkele, Eiropas valstu līderi, mūsu pašu Andris Bērziņš. Bet nelikās, ka itāļus tas būtu satraucis.
Ceturtdienas rīts. Ierodamies ar operatoru Milānas Kongresu namā. Tas ir milzīgs ēku komplekss, gar kuru nelielās grupiņās skaistos formas tērpos sastājušies itāļu karabinieri. Žurnālistiem akreditācijas izsniedz tā nomaļāk – nelielā uzslietā teltī. Divi jaunieši, ka izsniedz akreditācijas, ir laipni – viens mazā blociņā pieraksta ar roku mūsu vārdus un turpat liek arī parakstīties. Viņa kolēģe žurnālistus reģistrē uz pārlocītas baltas lapas, arī tāpat ar roku pierakstot ārzemju žurnālistu dīvainos un nesaprotamos vārdus. Kā parakstīšanās puiša apskretušajā blociņā iet kopā ar drošības pasākumiem, sagaidot 50 valstu vadītājus? – to es nekad neuzzinu. Tāpat arī to, kāds ir šī necilā blociņa tālākais liktenis un nozīme.
Preses centrs izkārtots trīs milzīgās telpās pagrabstāvā, gar garajiem galdiem sasēduši žurnālisti, ļoti daudzi no Āzijas. Pie sienām salikti lieli ekrāni, kuros rāda gan valstu vadītāju ierašanos, tikšanos un dažādus paziņojumus. Visiem gaidot preses konferenci, kas ieplānota 13:00, uz lielajiem ekrāniem parādās ziņa – 11:00 būs preses konference. Kas par preses konferencei, kurš runās – tas nav zināms, bet, lasot kopā informācijas druskas, ir skaidrs, ka jāiet. Joka pēc pa ceļam ieeju preses informācijas centrā apvaicāties, kas runās preses konferencē. Organizētājiem šāds pasākums ir pirmā dzirdēšana. Saku – lejā uz ekrāniem preses pasākums ir jau izziņots labu laiku, preses centra darbinieki iet skatīties, atnāk atpakaļ, raustot plecus.
Uzrakstu esot redzējuši, bet par to neko nezinot, iešot aprunāties ar citiem kolēģiem. Lieki teikt, ka preses konference tā arī nenotiek.
Mēģinu par interviju vienoties ar Itālijas prezidentūras pārstāvi, kuru uzrunāju jau labu laiku pirms pasākuma. Itāļu prezidentūras preses dienests nebeidz mani pārsteigt – ne uz vienu no maniem daudzajiem e-pastiem viņi neatbild, lai arī tos ir saņēmuši, par ko pārliecinos, viņus sazvanot. Sola atzvanīt. Daudzas reizes. Nekad neviens tā arī neatzvana. Konferences burzmā izdodas atrast Itālijas prezidentūras preses sekretāru, kurš telefoniski ir no manis ilgstoši izvairījies.
Atmetu iedzimto kautrību un izlemju ņemt “ar masu”, jo izvairīgais itālis ir mazāks par maniem vienu metru un 64 centimetriem. Tomēr itālis ir neticami veikls – apsolot dot ziņu saistībā ar interviju, viņš veikli iesprūk pūlī.
Lieki teikt – nav ne ziņas, ne intervijas.
Šis stāsts ar itāļu ķeršanu izvēršas vēl garāks, jo turpinās arī Strasbūrā un noslēdzas tikai Briselē – un arī tikai manas neatlaidības, lai neteiktu - nekaunības dēļ. Par spīti tam Itālijas prezidentūras preses dienesta cilvēki un citi, kas saistīti ar prezidentūru, ir bezgala laipni – sazvanīti, viņi vienmēr ir gatavi iedot kāda cita itāļa telefonu, kas noteikti varēšot palīdzēt. Dažreiz gan telefons nepareizs, dažreiz itālis nerunā angliski (mana sen studētā un vājā itāļu valoda pēkšņi ir zelta vērtē), dažreiz vienkārši pacietīgi uzklausa un vairs neatzvana. Manas itāļa medības beigās jau likās kā piedzīvojums – kļuva interesanti, cik ilgi cilvēks, kura pamatpienākums ir runāt ar medijiem, no tā pamanīsies izvairīties. Jāteic, visu cieņu – viņa rezultāts bija iespaidīgs.
Tomēr nav tā, ka kāds būtu pret mani īpaši sazvērējies. Itāļi viegli pieiet arī citu pasākumu organizācijai. Piemēram, viens no prezidentūras mazākajiem pasākumiem gandrīz “norāvās”, jo itāļi pārāk ilgi nevarēja izdomāt, kurā no savām skaistajām pilsētām to rīkot. Dalībvalstis tikai pēdējā brīdī saņēma ziņu, uz kurieni pirkt biļetes.
Bet te arī viens lokālpatriotisks secinājums.
Lai cik grūti un varbūt neveikli Latvijai klātos savā pirmajā dežūrreizē Eiropas Savienības Padomē, viens ir gan skaidrs – mēs noteikti būsim labāki par itāļiem.
Un šo secinājumu atbalsta arī statistika – mazās valstis (kā veiksmīgs piemērs tiek minēta Luksemburga) ES Padomes prezidentūru parasti vadot labāk nekā lielās valstis, jo esot centīgākas.
