Ilmārs Latkovskis: Par ģimeni Satversmē, Bībelē un dzīvē

Laulības un ģimenes būtības jautājums mums ir izrādījies kā bumba ar laika degli. Ilgstoši runājām vienus un tos pašus vārdus, bet izrādās, ka sapratām un domājām ar to katrs savu. Līdzīgi ir ar integrācijas jēdzienu. Tikai laulības un ģimenes bumbas lādiņam ir daudz lielāka eksplozijas jauda. Ja reiz to iekustina, tad tas kļūst par “dzīvības un nāves”, ticības un principu jautājumu ar tālākām likumdošanas un finansēšanas konsekvencēm. Nācijas interesēs būtu svarīgi rosināt konstruktīvu diskusiju, kuras rezultātā pieņemtu ilgtspējīgas attīstības lēmumus. Šobrīd diskusijas vietā ir cīņas lauks, kur katra nometne grib “izsist” savu patiesību.

 “Saknes debesīs” laulības un ģimenes jautājumu diskusijai veltīja divu raidījumu ciklu, kas kļuva par impulsu šim ģimenes un laulības diskusijas problemātikas apskatam.

Atpakaļ zem tepiķa vairs nepaslaucīt

Izskatās, ka asumus par laulības un ģimenes izpratni vairs zem tepiķa paslaucīt nevarēs. Cīņā ir iesaistīti pārāk jaudīgi spēki. Vispirms tā ir valsts augstāko institūciju – Saeimas un Satversmes tiesas oficiālā sadursme, kur eļļu ugunī pielej subjektīvi nicīgi izteikumi no abām pusēm.

Likumdošanas izmaiņas ir neizbēgamas, un, šķiet, ar pamatīgiem asumiem šīs izmaiņas pavadošajās diskusijās. Satversmes tiesa pateica, jāmaina Darba likums, kas neatbilst Satversmei. Tam Saeima metusi pretizaicinājumu, – nē, ja likums neatbilst Satversmei, tad mainīsim Satversmi.

Diskusijā dedzīgi iesaistījušies arī kristīgo konfesiju līderi. Kamēr vienā vēstulē katoļu un luterāņu arhibīskapi parakstās zem kopīgas patiesības ar “Prieka vēsti” un Vasarsvētku draudzēm, tikmēr citviet ģimenes un laulības jautājuma izpratnes konflikts ir kā āmura sitiens pa līdzšinējām plaisām gan luterāņu, gan adventistu, gan, šķiet, pat katoļu vidū. Diskusijā dedzīgi ar visnotaļ kategorisku nostāju iesaistījušies arī respektabli radošo aprindu pārstāvji. Piemēram, portāls satori.lv publicēja rakstnieces Ingas Gailes “Ingas 1. vēstuli”.

Visnegantākās diskusijas virmo sociālajos tīklos. Nebūs vietā aizbildināšanās, ka sociālie tīkli nav par pilnu ņemami. Nē, tā ir izpratne un attieksme, ko tautā uzkurina viedokļu līderu publiskās izdarības.

Par māti, meitu un kleitu

Strīdnieki cits citam pārmet, ka, lūk, viena maza grupa vēlas uzspiest savu gribu visai nācijai, bet, lūk, mēs gan pārstāvam nospiedošā vairākuma viedokli. Sabiedriskās domas pētnieks Arnis Kaktiņš, jautāts, vai tādus apgalvojumus varētu pamatot ar kādiem pētījumiem, atbild – nē (red.piez. video no 10:10 min). Būtu nepieciešami visaptveroši un pamatīgi sabiedriskās domas pētījumi, lai noskaidrotu, cik kuram piekritēju.

Vispirms jau būtu jātiek skaidrībā, kā kurš saprot, par ko vispār te ir tā ņemšanās, jo līdzībās, teic Kaktiņš, te viens runā par māti, otrs par meitu, bet trešais par kleitu. Viens šausminās, ka tagad tikšot godā celti pedofili, cits runā par atbalstu bērniem, kuri nedzīvo ģimenē ar vienu no bioloģiskajiem vecākiem.

Izskatās, ka pagaidām visas diskusijas pamatā tomēr ir tieša vai slēpta attieksme pret homoseksuāliem cilvēkiem. Abstarhēsimies no “personas C” jeb Gošas gadījuma. Pieņemsim, ka jautājums ir par dzīves likstu piemeklētu ģimeni, kurā bērnu audzina divas sievietes, piemēram, māsas vai radnieciski nesaistīti cilvēki. Starp viņam nav seksuālu attiecību. Kāda atšķirība ar “personas C” gadījumu? Pieņemu, ka daudzi teiktu, tā jau pavisam cita lieta. Patiesībā atšķirība tikai jautājumā, “kurš ar kuru guļ”.

Ne vilks paēdis, ne kaza dzīva

Konflikta saasinājums bija nojaušams, jau gaidot Satversmes tiesas spriedumu “personas C” jeb Evitas Gošas lietā. Katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, šķiet, patiesi vēlēdamies šajā pandēmijas nomāktajā laikā pasargāt sabiedrību no pamatīgas konfrontācijas, gan Saeimas komisijā, gan LTV izteica priekšlikumu, kuru pats nosauca “vilks paēdis, kaza dzīva”. Proti, lai Darba likuma grozījumi pieļauj atbalstu (atvaļinājumu) par bērniem arī homoseksuāliem pāriem, taču to nekādā gadījumā nevajadzētu saukt par ģimeni. Ļoti iespējams, ka tieši tas būtu vismaz pamiera laika kompromiss, kamēr sabiedrība nobriest konstruktīvākam dialogam.

Kāpēc šis arhibīskapa priekšlikums neguva tālāku likumdošanas gaitu, visbeidzot viņam pašam no tā atsakoties? Arhibīskapa Stankeviča publiski teiktā atbilde bija – pie vainas Satversmes tiesas sprieduma formulējums. Tas nebūs melots. Taču reliģiskās dzīves vērotāji izsaka minējumus, ka pēc sava priekšlikuma izteikšanas godājamais arhibīskaps saņēmis spiedienu no konservatīvo kristiešu aprindām par pārlieku toleranci pret homoseksualitāti.

Kas būtu jāņem vērā abām pusēm?

Atmodas laikā latvieši gāja uz barikādēm par brīvu Latviju, redzot sev priekšā skaidru mērķi. Šobrīd latvietis iet pret latvieti ar mērķi “izsist savu taisnību” bez kompromisa variantiem. Nevis mērķis ir centrā, bet sava (paš)taisnība. Tāpēc taisnības izsišana būs tikai uzvarētāju ambīciju apmierinājums. Savstarpējais naids turpinās gruzdēt. Vienas pareizās atbildes uz pārmaiņu laiku jautājumiem nav. Katrai strīdnieku pusei ir savi pieņēmumi, kuros ir vērts ieklausīties. Un vēl svarīgāk, kā izdosies vienoties savstarpēji saprotošā dialogā.

Izskatās, ka patiešām arī Satversmē ir zināmas nekonsekvences. Pirms vairākiem gadiem politisko cīņu rezultātā tika panākts 110. panta grozījums, ka “Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības.” Tas atstāj vietu interpretācijām par attiecībām starp laulību un ģimeni, tāpat – ko nozīmē “aizsargā un atbalsta”?

Nevar nerēķināties, ka daudzi cilvēki bez īpašas iedziļināšanās par pašsaprotamu pieņems, ka ģimene sākas ar vīrieša un sievietes laulības savienību. To tad viņi sauc par tradicionālo izpratni. Un tomēr arī tradīcijas nav mūžīgās patiesības. Tradīciju rada noteikta dzīves nepieciešamība, kas laika gaitā mainās. Kā teica Hēgelis, katra patiesība dzimst kā ķecerība, bet mirst kā aizspriedums. Taču, pat ja tradīcija kļūst par aizspriedumu, bet tai vēl pieturas liela sabiedrības daļa, viņus nevar nomētāt ar cepurēm vai apklusināt ar izsmieklu. Tas tikai veicinās konfrontāciju.

Vai tiešām nav nekādas nozīmes dabas likumam, ka bērnu var ieņemt tikai vīrietis un sieviete kopā? Daba vīrieti un sievieti ir radījusi kā atšķirīgas un savstarpēji papildinošas būtnes. Visi cilvēces līdzšinējie mēģinājumi mainīt dabas iedibināto kārtību agri vai vēlu beigušies ar katastrofu.

Tajā pašā laikā redzam masveida postu, kur bērni it kā pareizās ģimenēs piedzīvo vardarbību, trūkumu, nevērību. Vai tad homoseksuāli cilvēki te būs pie vainas?

Šie un daudzi citi jautājumi ir mierīgi un konstruktīvi diskutējami. Ieraksts Satversmē negarantēs praktiskus rezultātus. Arī Bībele ir nevis pareizo atbilžu, bet pareizo jautājumu raksti.

Neierasti notikumi, kas uzkurināja asumus

Vērīgāk ielūkojoties laulības un ģimenes jēdzienu izpratnes diskusijas gaitā, atrodam virkni neierastu notikumu, kas konsekventi radīja spriedzi un uzkurināja asumus sabiedrībā.

Vēl pirms Satversmes tiesas sprieduma gan katoļu vidū, gan plašākā sabiedrībā sāka veidoties spriedze, kad baznīctēvi kārtējo reizi skaidrojās, kā pareizi būtu jāsaprot pāvesta Franciska izteicieni par iecietību pret homoseksuāļiem. Nelabvēļi smīkņāja, ka, jā, šis Francisks katoļiem neesot nekāda Dieva dāvana. Bet kardināls Pujāts savā cienījamā jubilejā par Romas Katoļu baznīcas oficiālo galvu atļāvās teikt: “Galvenais ir Racingers, nevis šitais.” Ietekmīgais katoļu priesteris Aleksandrs Stepanovs ilgstoši un asi savā “Facebook” kontā un arī mājaslapā kritizēja gan pāvestu Francisku, gan arī mūsu katoļu baznīcas vadošos cienīgtēvus par pārlieku liberālismu un novēršanos no patiesajām kristietības vērtībām.

Uzreiz pēc Satversmes tiesas sprieduma atsevišķi politiķi paziņoja, ka mums tāda Satversmes tiesa nav vajadzīga. Sākās publiska Saeimas un Satversmes tiesas konfrontācija.  Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova neizmantoja iespēju palikt neitrāli korektai. Viņa sabiedriskajos medijos dedzīgi un asi pauda savu personīgo nostāju. Izmantojot krāšņus epitetus (“kaujas suņi” u.c.), kurus ātri paķēra un kariķēja saērcinātā pretējā nometne.

13 konfesiju vadītāji uzrakstīja publisku vēstuli Valsts prezidentam, Ministru prezidentam un Saeimai, aicinot grozīt Satversmi. Garīdznieki ierasti izsaka savu viedokli par vērtībām un piebilst, ka politikā nejaucas. Vai varam novilkt stingru robežu starp viedokļa izteikšanu un iejaukšanos? Šajā gadījumā tomēr runa bija nevis par vērtību principiem, bet gan konkrētu aicinājumu grozīt Satversmi. Tātad savā ziņā politisks aicinājums.

Nacionālā apvienība noreaģē pirmā un sagatavo likumprojektu. Tāda politiķu rīcība gan nav nekas neparasts. Dzelzs jākaļ, kamēr karsta. Neparasts ir piegājiens. Ja Satversmes tiesa norāda uz kāda likuma neatbilstību Satversmei, tad grozīsim Satversmi. Kaut gan, kā jau iepriekš norādīts, Satversmē zināmas nekonsekvences attiecībā uz laulību un ģimeni patiešām var atrast.

Katoļu bīskapu konference aicina lūgties par pareizo balsojumu, kad Saeimas dienaskārtībā tiek likti viņu pašu inspirētie Satversmes grozījumi. Neparasti. Vai tas vieno? Jā, vieno vienu nometni bezkompromisa cīņā pret otru.

Katru no šīm aktivitātēm tās īstenotāji var attaisnot ar saviem labajiem nodomiem. Bet šis ir gadījums, kad ar labiem nodomiem bruģēts ceļš uz elli. Katrs ir rīkojies no sava krēsla redzesleņķa un interesēm. Katrs ir iekvēlinājis savu piekritēju loku, kuri apmētājas akmeņiem, īsti nesaprotot, par ko vispār strīds. Mēģinājums veidot dialogu diezgan droši draud saņemt naidu no abām pusēm.

Kas var uzņemties vadīt konstruktīvu dialogu? Ar ko sākt?

Kas varētu uzņemties šo nācijas dialogu? Vai ir autoritāte, kuru respektētu abas puses?

Politiskā līmenī tam vajadzētu būt Valsts prezidentam. Arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs minēja vēl arī Zinātņu akadēmiju un radošās personības. Taču Arnis Kaktiņš, atsaucoties uz pēdējo gadu pētījumiem, secināja, ka šodien Latvijā nav tādas autoritātes, kurai būtu droši garantēta tautas lielākās daļas uzticība.

Demokrātiska sabiedrība netiecas meklēt autoritātes. Taču lielo paradigmu jautājumos tautai autoritātes noderētu. Nevis tādas, kas pasaka pareizās atbildes, bet gan autoritātes, kas panāk vērīgu ieklausīšanos un pareizo jautājumu uzdošanu. Tādi ir strauji mainīgā laika izaicinājumi.

Teologs Juris Cālītis raidījumā “Saknes debesīs” teica, ka ir veltīgi lūkot pēc ideālas autoritātes dialoga uzsākšanai. Vajadzētu vispirms savstarpēji vienoties, ka diskusijas sākuma punkts un pamats ir BĒRNS un tas, kā būtu bērnam vislabāk. Tas ir galvenais jautājums. Iespējams, ka tas arī diskusijai piešķirtu pavisam citu, saprotošāku un konstruktīvāku gaitu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt