Ieva Zeiza: Vai viegli būt dzemdētājai Latvijā?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Kad Latvijā gudri cilvēki domā par demogrāfiju, pārsvarā tiek domāts par eiro skaitu vecāku maciņā, dzīvesvietas kvadrātmetriem, automašīnu ietilpību un citiem ģimenēm nenoliedzami būtiskiem jautājumiem. Pētnieki saka – sievietes grib vairāk bērnus, nekā viņām ir. Bet kaut kas tomēr attur. Varbūt mūs attur ne tikai eiro, kvadrātmetri un auto sēdvietu skaits, bet arī nevēlēšanās vēlreiz piedzīvot dzemdības?

Katru reizi, kad tviterī, kur ļoti daudzas anonīmās un ne tik anonīmās jaunās mammas (sauktas arī par tvitermammām) atnāk nolaist tvaiku, sākas diskusijas par dzemdībām, no visiem pakšiem lien ārā mūsu dzemdniecības nozarei, maigi sakot, neglaimojošas lietas. Šoreiz diskusijas izraisīja epidurālās anestēzijas (turpmāk – EA) (ne)pieejamība dzemdētājām Latvijā. Pagājušajā nedēļā Nacionālajam veselības dienestam (NVD) un veselības ministram sanāca mazliet sameloties sakot, ka EA ir valsts apmaksāts pakalpojums, bet piemirstot pieminēt, ka ne visām un ne vienmēr. Īsumā – Latvijā EA pie noteiktām indikācijām, kuras ar šo gadu paplašināja, ir valsts apmaksāts pakalpojums. Pārējā laikā maksā pati, un cena par to nav zema – atkarībā no izvēlētās dzemdību iestādes cenas svārstās starp aptuveni 200 un 280 eiro. Piekritīsiet, ka tas nav maz. Turklāt Latvijā akūti trūkst anesteziologu, kas vispār šādu manipulāciju var veikt, un eiro esamība maciņā vien nenodrošina, ka būs, kas to izdara. Un, kā rāda tvitermammu un tētu pieredze, šeit vēl ir jāpieņem, ka maksātspējīgai dzemdētājai pretī nestāvēs vecmāte vai ārsts, kuri sievietei, kas zaudē samaņu no sāpēm, saka, lai vēl taču mazliet paciešas:

 

 

Šīs ir tikai dažas no pieredzēm, kas pēdējās nedēļas laikā soctīklos aprakstītas. Es naivi ceru, ka dzemdību iestādes arī lasa šos šausmu stāstus, izvērtē tos un veic pārrunas ar personālu. Es saprotu, ka mums mediķu valstī trūkst un medicīnas iestāžu vadībai ir grūti pieņemt stingrākus lēmumus, bet tas ir nepieņemami, ka palīdzības vietā sievietes, kas zaudē samaņu no sāpēm, aicina paciesties vai vienkārši atstāj vārtīties savos vēmekļos. Tomēr realitātē redzam, ka arī personāla nekompetence, rupjība savu darbību neskaidrošanu liek risināt pašām dzemdētājām. Vakar LR1 raidījumā „Ģimenes studija” runāja par vardarbību – gan emocionālu, gan fizisku –, ko sievietes piedzīvojušas dažādos stacionāros dzemdību un pēcdzemdību laikā.

Dzirdētos pieredzes stāstus Rīgas Dzemdību nama valdes priekšsēdētāja Santa Markova komentēja ar zināmu neticību un aicināja dzemdētājas ar sūdzībām pie vadības vērsties uzreiz pēc dzemdībām un arī dzemdību procesā. Mēģināju iedomāties sevi dzemdību aktīvajā fāzē, kad knapi spēju elpot, dodoties pie maiņas atbildīgā, lai pārrunātu vecmātes vai ārsta darbu.

Bija tiešām „grūti” saprast, kāpēc sievietes nesūdzas vadībai jau dzemdību laikā.

Un te mēs varam runāt par vairākām lietām – attieksmi pret pacientiem kopumā,  attieksmi pret sievietes sāpēm un cieņu pret sieviešu lēmumiem (piemēram, lēmumu saņemt atsāpināšanu).

Sāksim ar attieksmi pret pacientiem. Dzemdības ir ļoti grūts, ļoti sāpīgs un ļoti īpašs brīdis katrai sievietei (un noteikti arī vīrietim, kas atbalsta sava bērna māti dzemdībās), un skaidrs, ka jebkura sieviete vēlas, lai blakus ir speciālisti, kuri ciena dzemdētāju, kuri palīdz, kuri iedrošina un kuri parūpējas gan par dzemdētāju, gan bērnu. To, cik bieži savas grūtniecības laikā dzirdēju, ka ir jāslēdz līgums ar vecmāti, lai nodrošinātu labu attieksmi pret sevi dzemdībās, es negribu uzskaitīt. Lasīju pat apgalvojumu, ka līgums ar vecmāti ir dzīvības vai nāves jautājums.

Vai tiešām labu attieksmi ir pelnījušas tikai sievietes, kuras var atļauties slēgt līgumu ar vecmāti vai ārstu (kas maksā vidēji 300–450 eiro)? Vai pārējām ir jāspēlē laimes spēle?

Un kāpēc vecmātēm, kuras dara tik svarīgu darbu, mēs maksājam tik maz, ka bez šādas piepelnīšanās ir grūti iztikt? Un vai jebkas no iepriekšminētā ir attaisnojums sliktai attieksmei un pat vardarbībai pret pacientu?

Un tagad mazliet par sāpēm un sievietes lēmumu. Kāda pazīstama trīs bērnu māmiņa man pirms dzemdībām sacīja: „Pirms pirmajām dzemdībām ir bail, jo tu nezini, kā sāpēs, pirms katrām nākamajām ir bail, jo tu jau zini, KĀ sāpēs. Dzemdībās sāp šausmīgi. Un ilgi. Un, nē, tas tā īsti neaizmirstas pat tad, ja dzemdības bijušas salīdzinoši vieglas un salīdzinoši ātras. Vidēji pirmās dzemdības ilgst 16 stundas. Tās ir divas darba dienas sāpju (nerunājot par pēcdzemdību periodu). Protams, tā dabā iekārtots, ka cilvēka bērns dzimst caur lielām sāpēm un sāpēm dzemdībās ir arī sava jēga un nozīme. Bet katram no mums ir kaut kāds limits, ko spējam turēt un, par laimi, mēs dzīvojam 2022. gadā, kad ir pieejami dažādi atsāpināšanas veidi un nav jāciešas. Kāpēc pie sāpošas galvas ir pieņemami iedzert tableti, bet pie dzemdību sāpēm aicina paciesties? Kāpēc zoba kanālu tīra, vispirms iedodot „špricīti”, bet dzemdībās vajag vienkārši saņemties?

Ir svarīgi cienīt sievietes izvēli, arī izvēli par labu atsāpināšanai dzemdībās, nevis gaidīt, kad viņa no sāpēm atslēdzas un tad apžēloties.

Lūgties atsāpināšanu ir pazemojoši sievietei un arī mediķiem, kuri nav ātrāk attapušies cienīt sievietes lēmumu par labu EA vai citai atsāpināšanas metodei (vai piedāvāt to pašiem). Un, jā, ir svarīgi, lai atsāpināšanas iespējas būtu pieejamas visām un vienmēr, neatkarīgi no maciņa biezuma. Un šeit svarīgi pateikt, ka EA nav vienīgais veids, kā palīdzēt pārvarēt sāpes dzemdībās un, ja gadījumā nav iespējams veikt EA, mediķiem vajadzētu piedāvāt citas iespējas, nevis ieteikt vienkārši paciesties. Taču šobrīd teju visas iespējas atvieglot sāpes ir maksas pakalpojums. No Rīgas Dzemdību nama, kas piedāvā plašākās iespējas, cenrāža:

  • EA – 285 eiro;
  • smieklu gāze – 70 eiro;
  • relaksācija vannā – 60 eiro;
  • dzemdības ūdenī – 200 eiro.

Skarbi. Un ne viss vienmēr ir pieejams un ne viss visām strādās. Bet viss ir dārgs. Bez maksas paliek iespēja relaksēties dušā un pārelpot sāpes, kas sit elpu ciet. Es tiešām esmu pilnīgi pārliecināta, ka tad, ja bērnus dzemdētu vīrieši, valsts apmaksātu EA ievadītu visiem uzņemšanā vēl pirms personas datu piefiksēšanas un atvēruma pārbaudes. Bezmaksas atsāpināšana (ne tikai EA, bet jebkāda pieejamā veida atsāpināšana) dzemdībās būtu labs solis no valsts puses, kā izrādīt cieņu pret sievietēm. Ne visām to vajadzēs, ne visas to vēlēsies, bet ir svarīgi, ka visām tas ir pieejams. Un ir svarīgi, lai mediķi necenstos no šīm iespējām atrunāt vai aicināt paciesties, bet informēt par riskiem un ieguvumiem no konkrētās atsāpināšanas metodes.

Un tagad šī stāsta interesantākā daļa. Kad veselības ministrs un NVD bija pārsteiguši visus, norādot, ka EA pienākas vispirms visām dzemdētājām, bet mazliet vēlāk skaidrojot, ka tomēr tikai ar noteiktām indikācijām, jo anestēzija ir jaudīgs medikaments un lēmumu tomēr jāpieņem ārstam (izņemot, protams, situācijas, kad sieviete pati maksā par EA, tad tas nav nemaz tik jaudīgs un ar sievietes vēlmi pēc atsāpināšanas parasti pietiek) lielāko pārsteigumu sagādāja finanšu ministra padomniece Karina Ploka “Facebook” ierakstā, norādot, ka nauda  šogad iedalīta nevis, lai paplašinātu indikāciju sarakstu, bet gan nodrošinātu EA visām sievietēm, kas to vēlas.

Budžeta veidošanas laikā paredzēts, ka gadā tās varētu būt 7930 sievietes (pagājušajā gadā Latvijā piedzimuši 17 420 mazulīši).

Pēc vētras tviterī veselības ministrs solīja, ka šonedēļ VM kopā ar NVD skaidros, kur pazudis likumdevēja paredzētais mērķis un kāpēc līdz 29. jūnijam valsts apmaksātu EA saņēmušas tikai nepilns tūkstotis sieviešu. Reizēm šķiet, ka šis indikāciju saraksts radīts tāpēc, ka kāds skopulis kaut kur domā, ka, ja atsāpināšana būs pieejama visām, tad visas to arī pieprasīs. Tomēr liela, ja ne lielākā, daļa sieviešu vēlas piedzīvot dabiskas un pāri visam – drošas un cieņpilnas dzemdības. Kāpēc VM un NVD ignorējuši piešķirtā finansējuma mērķi, ir jautājums, uz kuru šonedēļ ceram dzirdēt atbildi.

Bet šodien, kamēr atbildes vēl tiek meklētas un kļūdas labotas, sieviete caur lielām sāpēm ir pasaulē laidusi savu bērniņu.

Vai, atceroties vārtīšanos pa grīdu savos vēmekļos un lūgšanos pēc atsāpināšanas, kuru mediķi atsaka, sievietes pirmā doma būs „O, jā, šo gan es gribētu atkārtot!”? 

Domājot par demogrāfijas jautājumiem, mēs par maz domājam par to, kā mūsu mazuļi nonāk šajā pasaulē, un daudz par maz rūpējamies par to, lai sievietes piedzīvotu labas dzemdības, kas neatstāj traumas, lielu robu jaunās ģimenes budžetā un nekļūst par sēklu pēcdzemdību depresijai.

P.S.
Es šos vārdus rakstu ar slingā snaudošu bēbīti, kuru dzemdēju Latvijas lielākajā dzemdību iestādē, un mana pieredze tur bez līgumiem u.c. ekstrām bija ļoti laba. To, cik ļoti es tur negribēju dzemdēt daudzo šausmu stāstu dēļ, ir grūti izstāstīt, bet augsta riska grūtniecēm nav daudz izvēles iespēju. No Dzemdību nama es iznācu ar veselu bēbīti, pāris šuvēm un milzīgu smaidu uz sejas. Varētu tā dzemdēt kaut reizi gadā. Joprojām esmu pateicīga vecmātei Danielai par viņas stipro plecu. Tomēr katru reizi, lasot šīs diskusijas, es domāju – man laikam tomēr paveicās ar gandrīz visiem sastaptajiem speciālistiem šīs grūtniecības un jo īpaši dzemdību ceļā. Es ļoti gribu, lai visām sievietēm tā paveicas.

P.P.S. Es zinu, ka daudziem dzemdību speciālistiem ir smagi redzēt daudzos šausmu stāstus, kas šobrīd lasāmi publiskajā telpā. Es zinu, ka lielākā daļa no dzemdību speciālistiem ir šajā nozarē, jo vēlas palīdzēt sievietēm piedzīvot brīnišķīgu satikšanos ar viņu mazulīšiem. Es zinu, ka ne vienmēr apstākļi to ļauj. Es zinu arī to, ka, lasot apkārt klīstošos stāstus, jūs, visticamāk, zināt, par kuriem kolēģiem tie ir, – arī jūsu spēkos ir panākt pārmaiņas un aizstāvēt pacientus.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti