Ieva Rozentāle: «Zelta Prāga» un kā vienmēr pārsteigumi

Noslēdzies 54. Starptautiskais televīzijas festivāls “Zelta Prāga” ("Zlata Praha") – nozīmīgākais televīzijas kultūras filmu festivāls reģionā, kas man atkal bija kā jauns atslēgas, satikšanās un iedvesmas avots.

Festivāls “Zelta Prāga”, lai arī televīzijas industrijas pasākums, pulcē simtiem profesionālu mūziķu, dejotāju, producentu un kultūras filmu veidotāju no visas pasaules. Te ir sabiedrisko televīziju kultūras ļaudis un mazu, jaudīgu studiju talantīgie režisori un producenti, kuru darbs saistās gan ar mūziku un mākslām, gan televīzijas specifiku. Lai arī tāda interešu kombinācija ir neikdienišķa, zāles ir pārpildītas, uz pirmizrādēm viss izpārdots, līdz ar profesionāļiem teju puse publikas ir filmu, televīzijas, vizuālās mākslas un mūzikas studenti.

Kamēr klasiskā, laikmetīgā, pop un citu žanru mūzika dzīvo savu dzīvi koncertzālēs un radio, tikmēr brīdī, kad tā tiek iekļauta filmā jeb pakļauta vizualizācijai, rodas cits mākslas žanrs: mūzikas un deju filmas.

Izcilākie dokumentālie darbi vai inscenēti oriģināldeju uzvedumi bieži sāk savu ceļu pie skatītāja tieši Prāgas festivālā. Pēc tam filmas apceļo pasaules televīzijas un, iespējams, iekļūst populārā vācu-franču kultūras kanāla “Arte” programmā.

Tā, pateicoties televīzijai, mums ir iespēja pagarināt gaistošo mākslu (mūzika, deja un teātris) dzīvi un sasniedzamību. Tieši televīzijā ekskluzīvi koncerti vai deju izrādes sasniedz visplašāko auditoriju. Tādēļ Prāga, līdzīgi kā Berlīne (arī tur īpašs šai tēmai veltīts filmu tirgus ("Avant Première") ir tāds kā atslēgas vārds, satikšanās punkts.

Protams, nevar prasīt, lai katrs iemīl klasisko mūziku. Vai laikmetīgo deju. Tomēr es turpinu naivi ticēt, ka mūzikas un dejas filmas dara mūs labākus. Jo pēkšņi kāds saviļņojošā veidā atklāj sev pavisam citu pasauli – dimensiju, kas mierina, iedvesmo, pārliecina, palīdz. Atklāj savu komponistu, dziedātāju, savu dejotāju, savu stāstu.

Filma: “Marina Rebeka. Gribas un talanta svētītā”

 Festivāla katalogā šogad iekļautas 102 filmas, kuru vidū divas mūsējās – režisores Zitas Kaminskas un scenāristes Ilzes Strengas “Marina Rebeka. Gribas un talanta svētītā” un “Osokini. Trīsdesmit pirkstu mūzikas enerģija”. Abas piedzīvojušas pirmizrādes un raidītas LTV ēterā.

Filma: “Osokini. Trīsdesmit pirkstu mūzikas enerģija”

Prāgā intriga saglabājas līdz pat festivāla pēdējai dienai. Arī ballītēs pie vīna glāzēm žūrijas dalībnieki klusē kā partizāni, neatklājot uzvarētājus līdz pēdējam brīdim. Un tad, kad tos paziņo, kā vienmēr, esam pārsteigti.

Kategorijā Labākā Skatuves mākslas (Performing Arts) triumfē Londonas modernā baleta trupa BalletBoyz ar dejotāja un režisora Viljama Trevita (William Trevitt) oriģināldarbu Young Men (Jaunie vīrieši). Vizuāli perfekti nostrādāts dejas inscenējums ar īsta kino profesionāļa pārliecību. Filmas stāsts ir skaudrs: vīri ierakumos, tranšejās, barakās, dubļu laukā drūmā pelēksmagā kadra krāsojumā izdejo karu. Attiecību stāsti, varmācība, nāve, izmisums, mīlestība laikmetīgās dejas valodā. Filma jau saņēmusi “Zelta Rozi” (Rose d’Or) kategorijā “Māksla” Eiropas Raidorganizāciju Apvienības (EBU) ikgadējā televīzijas formātu konkursā Berlīnē. Tā pārraidīta jau daudzās Eiropas sabiedriskajās televīzijās.

 

Labākā Dokumentālā filma veltīta Krievijas represēto, mazāk zināmo komponistu likteņiem, tādiem kā Artūrs Lorijē, Nikojas Roslavecs, Aleksandrs Mosolovs un citiem. Filma ir kā pētījums un kultūras vēstures skaidrojums reizē, kurā līdzās zināmiem krievu pētniekiem un māksliniekiem piedalās arī mūsu vijolnieks Gidons Krēmers. Lai arī filma šķiet mazliet smagnēja, reālistiska, tā ir atklājums ne vien rietumniekiem, bet arī mums, jo uzsvars likts uz mazāk zināmo Padomu Savienības kultūras dzīvi valsts pirmajās desmitgadēs. Filma runā par mākslu un politiku reizē, tās nozīme iespējams izcelta arī tādēļ, ka šogad pasaule piemin 100 gadus kopš Oktobra revolūcijas Krievijā.

 

 

Žūrijas speciālbalvu saņem mana favorītfilma, kičīgs stāsts par skandalozi slaveno pasaules sliktāko dziedātāju Florensu Fosteri Dženkinsu The Florence Foster Jenkins Story” ekstravaganta režisora rokrakstā.

Ralfs Plēgers (Ralf Pleger) regulāri veido oriģinālas, nereti izaicinošas filmas mākslas kanālam "Arte". Pirms četriem gadiem pārsteidza viņa televīzijas inscenējumi par Rihardu Vāgneru “Vāgnera faili”, tiem sekoja “Čaikovska faili” rādot komponistus mūsdienu vidē – nervozus un atkailinātus. Līdzīgi, nenojaušot par minēto filmu eksistenci, LTV režisore Linda Olte radīja savu stāstu “Jānis. Elza. Mīlas grāmata” par mūsu dižajiem dzejniekiem, izspēlējot viņu dzīvi mūsdienās. Dženkinsas filmu Plēgers ietur sakāpināti krāsainos toņos, īpaši izspēlējot pelēkā un rozā kombināciju. Filmu caurvij ekspertu komentāri par bagātnieces likteni un viņas traģisko nespēju sadzirdēt pašai savu balsi. Vizuāli efektīga ir attēla “salūšana”: kad varone dzied kā viņai pašai šķiet – izcili – bilde ir rožaini krāsaina un skaņa ekskluzīvi perfekta (iedziedājusi Džoisa Didonato!), bet brīžos, kad atklājas balss bēdīgais skanējums, attēls it kā salūzt, sabojājas... Filma dziļāk un pamatīgāk izskaidro viņas traģisko likteni, ja salīdzinām ar Holivudas drāmu ar Merilu Strīpu un Hjū Grāntu galvenajās lomās. Izrādās filmas tapušas vienlaicīgi.

Īpašā Dagmāras and Vāclava Havela Fonda balva tiek unikālam norvēģu projektam "From a Windfall. Kaleidoscope", kas vienkāršā, bet īpaši aizkustinošā emocionālā veidā izstāsta to bēgļu likteni, kas ieradušies Norvēģijā. Stāsti par bērniem, tīņiem, jauniešiem, kas nokļuvuši jaunā pasaulē, pārdzīvojot garo ceļu, badu, ciešanas, apjukumu, nāves bailes, viņi pēkšņi atraisās muzikāli krāsainā priekšnesumā.

Festivāla “Zelta Prāga” "Grand Prix" tiek 80 minūšu garai Čehijas televīzijas dokumentālajai filmai par izcilo dziedātāju Soņu Červenu (Soňa Červená) “Červena”, kura savos 92 gados smaidot eleganti iznāk uz skatuves kopā ar filmas veidotājiem. Stāsts sākas ar kadriem, kad šī čehu mūzikas leģenda iekārto savu kapa vietu ar skaistu melnu granīta pieminekli, ko viņa pati sagādājusi… Patiesībā filma ir skaudrs vēstījums par sarežģītu ģeniāla mecosoprāna dzīvi dažādos politiskos režīmos, sākot ar brīžiem kādreizējā vecāku villā, kas tagad pārtapusi par policijas iecirkni, gan koncentrācijas nometnē, meklējot savas mammas vārdu reģistrā, gan morgā, kur māmiņa mirusi un brīnišķīgos, sulīgos 20. gadsimta sākuma arhīvos, kur redzam skaistu, jaunu meiteni ar lielisku  balsi.

Prāgā Latvijas Televīzija piedzīvo savu slavas mirkli, kad tiek izcelta jaunā Koru Eirovīzijas formāta radīšana. LTV režisores Zanes Gargažinas klipam aplaudē visu klātesošo valstu pārstāvji un lielākā daļa no viņiem jau jautā par topošo LTV filmu par dziedātāju Elīnu Garanču.

 

 

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti