Venēcijas festivāls ir viens no trim ietekmīgākajiem kinofestivāliem pasaulē, līdzās Berlīnei un Kannām. Konkursa žūriju šogad vada režisors Alfonso Kuarons, kura jaunākā kosmosa filma “Gravitācija” vēl svaigi atmiņā. Tā plūkusi laurus 2014. gadā, saņemot septiņas Akadēmijas balvas.
Šogad Venēcijas kinofestivālā esam tikai daži no Latvijas. Līdzās daudziem simtiem Eiropas, Āzijas, Amerikas žurnālistu un filmindustrijas pārstāvju. Bet visvairāk te, protams, lepni par savām filmām grozās itāļi. Notikumi Venēcijā, kura šajās dienās kļūst par pasaules kinocentru, Baltijā gandrīz netiek pamanīta. Latvijas kinoindustrija šķiet tāla un nomaļa tām norisēm, kas kūsā Lido salā.
Līdz pēdējam brīdim festivāla kino avīzes izvirza savus filmu topus. Kāds no režisoriem min, ka tieši Venēcijas filmu festivālā kritiķi darbojas īpaši aktīvi. Tāpat ik dienas savas pārdomas par filmām vēsta centrālie vācu, franču, itāļu, amerikāņu un angļu laikraksti. Līdz pat pēdējam brīdim – vēl dienu pirms festivāla noslēguma gan skatītāju, gan kritiķu topā ar augstāko atzīmi 4 vai 3,8 no piecām ballēm ierindojas Aleksandra Sokurova jaunā filma “Frankofonija”, kas stāsta par vāciešu mēģinājumu Otrā pasaules kara laikā izlaupīt Luvras muzeju.
Otrajā vietā stabili turas Amosa Gitos filma “Rabīna pēdējā diena”, kas ar iscenētām epiozdēm un dokumentāliem materiāliem vēsta par kādreizējā Izralēlas valsts vadītāja Ichaka Rabīna slepkavību.
Tūlīt aiz tām – ovācijas piedzīvoja Toma Hūpera filma "Dāņu meitene", kuru drīz, cerams, redzēsim arī Rīgā.
Neskatoties uz it kā gaidāmajiem panākumiem, tomēr festivāla finālā “Frankofonija” nedabū nevienu balvu, prognozes bijušas mānīgas. Galvenā festivāla balva Zelta lauva visiem par pārsteigumu aizceļo uz… Venecuēlu. Režisora Lorenzo Vigas geju drāma “Iztālēm” (From Afar) ir skaudrs stāsts par divu vīriešu attiecībām Karakasā ar visu ekspresīvo Venecuēlas galvaspilsētas vides fonu. Viens no varoņiem – Armando - ir vīrs, kuram patīk vērot jaunus zēnus, lai gūtu baudu. Savukārt, otrs – Armando iekāres objekts – agresīvs jauns skaistulis Elders, kurš noliedz savu homoseksualitāti, jau pirmajā tikšanās reizē smagi iesitot un savainojot Armando. Viņu dinamiskās attiecības met negaidītus līkločus, līdz atrisinās tik biedējoši un negaidīti, ka skatītājiem ar to ir grūti samierināties… Režisora meistarība ir acīmredzama - gan tēlu izvēlē, to darbībā, gan izcilā stāsta dramaturģijā, kas ar minimāliem dialogiem rada spriedzi un atkarību no šī kino. Filmas drosme slēpjas nežēlīgā atklātībā par cilvēka seksualitātes bezdibeņiem un, diemžēl, nodevīgo dabu. Gribētos cerēt, ka šī drosmīgā filma, līdzīgi kā savulaika "Zils ir vissiltākā krāsa", reiz nokļūs līdz kādam no Latvijas kinofestivāliem.
Savukārt žūrijas Lielo balvu (Grand Jury Prize) saņem pilnmetrāžas stop-motion animācijas filma “Anomalisa”. Tās galvenais varonis Maikls Stouns, kurš ir pircēju apkalpošanas augstākā līmeņa speciālists, jo pat sarakstījis par to grāmatu, netiek galā ar savu vienulību, nostaļģiju un attiecībām. Režisori Čārlijs Kaufmans un Djūks Džonsons savu neprātīgo ideju īstenojuši vairāku gadu garumā – veidojot stāstu, kas būtu nofilmējams divās nedēļās, divu gadu garumā – katra lelles kustība ik sekundi tiek sagatavota, iekustināta, īstenota un fotografēta atsevišķi. Rezultātā ikviena varoņa darbība šķiet īsta, patiesa, atklājot mūsdienu varoņa – pusmūža vīrieša vientulības atspulgu pasaules realitātē. Epizodes rāda gan vīrieša sejas nianses, gan izvērstu seksuālas tuvības ainu, izspēlē smalku humoru un, visbeidzot, fantastiski izstrādātu, aizkustinošu Sindijas Loperes popdziesmas “Girls just want to have fun” atskaņojumu filmas varones izpildījumā.
Lai īstenotu tehniski sarežģīto stāstu ar lellēm, veidotāji finansējumu atrada, piesaistot interneta platformu “Kickstarter” – tā aicina interesentus ziedot filmai un tās naudu saņem vien tad, kad uzstādītā mērķa dotācija saņemta 100% apmērā. Piesaistītais finansējums ļāva veidot filmu pietiekami neatkarīgi.
Trešais spilgtais piedzīvojums ir atkalredzēšanās ar mūziķes un multimediju mākslinieces Lorijas Andersones devumu. Šī smaidīgā pusmūža mūziķe piedāvā festivāla galvenajaā skatē savu filmu "Suņa sirds" – eksperimentālu, personisku un attālināti emocionālu darbu par viņas mīļotā suņa Lolabellas dzīvi un nāvi. Nāves motīvs caurvij visu filmu, un ne velti Andersone tajā citē te Vitgenšteinu, te Kirkegoru… Tomēr skaistākais – līdzās viņas subjektīvajai kamerai, kas redz pasauli Lorijas un viņas suņa acīm, ir Andersones balss un visas filmas skaņu celiņš, kuru pat varētu ierakstīt un izdot kā atsevišķu albumu. Ironija un neparastais stāsts izpelnījās publikas interesi un atsaucību, lai arī nevienu no balvām Andersone neguva. Kādā no lomām – kā sunīša ārsta – iefilmēts arī Andersones ne mazāk slavenais vīrs Lū Rīds.
Venēcijas pieredze ir nenovērtējama – vai gan jūs atteiktos līdzās Ticianam un Tintoreto satikties ar lielisku kino – mūsdienīgu, drosmīgu un vēl nekur neredzētu?
* ūdenstramvajs Venēcijā
