Ieva Rozentāle: Brodvejas pūlis un zvaigznes pieskāriens

Laiks gandrīz tāds pats kā Rīgā. Šogad Ņujorkā vēlais pavasaris. Skaidrajās dienās gaiss ir kristāldzidrs, liekas, ka tas mazliet krakšķ. Bilde ir skaidra un kontrastaina par prieku ielu gleznotājiem. Lietainajās dienās gan viss kļūst viendabīgs, necaurredzams, debesskrāpji saplūst ar pelēkām debesīm un no tik pat pelēka asfalta caurumiem nezin kādēļ ceļas tvaiki. Tieši divas dienas no mūsu sešām Ņujorkā ir skaidras un saulainas. Un tieši tajās mums īpaši paveicas.

Latviešu puika, prestižās Ņujorkas universitātes Tiša kinoskolas students Matīss Kaža dabūjis mums lētās studentu biļetes (vien 40 dolāru, ja salīdzina ar mūsu tēriņiem MET operā – 97 dolāri par “Donu Karlosu”) uz izrādi “The Audience” ar Helēnu Mirenu karalienes Elizabetes II lomā. Vēl pirms deviņiem gadiem Mirena par lomu filmā "Karaliene" (The Queen), saņēma Amerikas Kinoakadēmijas balvu kā labākā aktrise, un toreiz visi apbrīnoja viņas spēju iejusties tēlā un līdzību ar oriģinālu.

Brodvejas pūlis. Foto: Zigurds Eicēns, LTV.

Kā parasti, kavēju, kvartāla robežās sajaucu virzienus, Brodvejas pūlī skrējienā notriecu pāris korejiešu tūristu, iedrāžos pārpildītajā zālē pašā Brodvejas sirdī Džeralda Šēnfelda teātrī, iekrītu otrās rindas polsterētajā krēslā un berzēju acis. Neticami, pāris metru attālumā pati Anglijas karaliene Elizabete, ak, nē – Helēna Mirena gluži kā no filmas!

Sižets vienkāršs: līdz pat šim brīdim karaliene Elizabete katru nedēļu privātā audiencē (the audience) pieņem Liebritānijas premjerministru. Tās ir personiskas sarunas, kurās nepiedalās it neviens cits, un izrāde ir šo iespējamo sarunu versijas. Mūslaiku Elizabete piedzīvojusi iknedēļas tikšanās ar 12 premjerministriem, sākot no Vinstona Čērčila, Harolda Vilsona, Gordona Brauna un Mārgaretas Tečeres līdz Tonijam Blēram un Deividam Kemeronam. Visi politiķi, lielisku aktieru atveidoti, ir uz skatuves: grims, manieres, runasveids, britu akcents, kārtīga deva ironijas un asprātību un pavisam sīks, bet ass parodijas pipariņš. Katrs tēls ir lielisks, izrāde tā noslīpēta, ka neviens rokas mājiens vai skatuves kustība nav nejauša.

Foto: Ieva Rozentāle, LTV.

Milzīgā aktieru konkurence šajos teātros nodrošina tādu kvalitāti, ka katrs vismazākās lomas tēlotājs ir neticami perfekts. Efekts ir satriecošs. Nu jā, un izrādes režisors ir Stīvens Daldrijs (atcerieties viņa filmas “Billijs Eliots”, “Stundas”, mūziklu iestudējumus Londonā, Ņujorkā u.c.).

Vērot Mirenu tuvplānā ir bauda. Viņa ir brīnišķīga – smalka, apbrīnojami plastiska un lieliskā formā. Triks slēpjas tajā, kā viņa pārtop – mainās premjerministri, mainās desmitgades, mainās karaliene – ik pēc epizodes pārdesmit sekundēs uz skatuves mūsu acu priekšā.

Karaliene apsēžas pie galda, viņai pāris istabenes (acīmredzot, teātra grimētājas un ģērbējas) pienes tēju un nemanāmi tiek novilkta plāna zīda kleita, ar pāris kustībām veiktas pāris manipulācijas un, kad viņa pēc īsa brīža atkal pagriežas pret zāli, cits tērps, rotas, lūpu krāsa un pat frizūra. Acīm neizsekojamas mirklīgas pārvērtības. Cita stāja, cita gaita, cita seja un pat acu mirdzums atbilstoši tēla aktuālajam vecumam. Apbrīnojami, kādā epizodē Mirena savos 70 gados nospēlē karalieni apmēram divdesmt gadu vecumā – trauslais augums kāzu kleitā izskatās perfekti. Vienīgi smalks tills tušē sejas vaibstus, un mēs noticam šai jaunajai sievietei. Ja šāda izrāde tiktu iestudēta Rīgā, tā saņemtu visas "Spēlmaņu nakts" balvas.

Kā Brodvejā ierasts, pēc izrādes līdz ar vēl pārdesmit sajūsminātu skatītāju pulcējamies pie dienesta ieejas līdzās aktrises milzu limuzīnam, kura melnādainais šoferis izklaidējas ar spēlītēm “iPhone” telefonā.

Pēc 20 minūšu gaidīšanas laipns teātra darbinieks iznāk un paziņo, ka aktrise būs vēlāk nekā pēc stundas. Daļa cilvēku izklīst. Bet pēc septiņām minūtēm viņš parādās vēlreiz, un Mirenas vārdā pateicoties skatītājiem, dāvina ap 20 programmiņu, ko ar sudraba flomastera parakstījusi pati Helēna Mirena. Sirsnīgi izrādīta cieņa pret skatītāju un atvainošanās par savu neiznākšanu pie pūļa. Parakstītā programmiņa tagad manās rokās ir gandrīz kā zvaigznes personisks pieskāriens.

Varu atkal iejukt trokšņainajā daudzgalvainajā Brodvejas pūlī, tapt tūristu saspiestai un izgrūstītai, elpot grauzdēto riekstu smaržu un neapvainoties, ja kāds traks kungs, steidzoties uz teātri pretējā ielas pusē, ar skaļiem “Sorry, Ma'am!” pagrūž mani malā. Droši vien arī viņš baidās nokavēt izrādi un mirkli kādas zvaignes klātbūtnes.

Ņujorka. Foto: Zigurds Eicēns, LTV.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt