Sadaļas Sadaļas

Ieva Raubiško: Eiropai ir jāuzņemas atbildība par klimata pārmaiņu un bēgļu krīzes sekām

ANO Bēgļu aģentūra (UNHCR) šonedēļ ziņoja, ka 2020. gadā vairāk nekā 82 miljoni cilvēku ir devušies bēgļu gaitās, bēgot no kara, vardarbības, vajāšanas un cilvēktiesību pārkāpumiem. Tik liels bēgļu skaits ir jauns rekords, bet ANO brīdina, ka pārvietoto personu skaits var pārsniegt arī 100 miljonu robežu.

ĪSUMĀ:

  • Bagāto valstu iedzīvotāji ar saviem patēriņa ieradumiem veicina globālo sasilšanu un klimata pārmaiņas.
  • 20 pasaules lielākās ekonomikas rada 78% no visiem CO2 izmešiem, bet Āfrikas valstu kopējais emisiju apjoms ir tikai 7%.
  • Klimata pārmaiņu postošo ietekmi visvairāk izjūt nabadzīgāko valstu iedzīvotāji, kam ir mazāk iespēju pielāgoties pārmaiņām.
  • Covid-19 pandēmijas laikā Rietumu pasaule ierobežoja pārvietošanos, bet Āfrikā daudziem nebija šādas izvēles: viņi devās bēgļu gaitās, lai glābtu savu dzīvību.

Dienās, kad gatavoju šo rakstu, plašsaziņas līdzekļos izplatījās ziņa, ka Spānijai piederošajā Seutas pilsētā Ziemeļāfrikā “ielauzušies” tūkstošiem migrantu no Marokas.

Neregulārie migranti

Papildus gribu vērst uzmanību uz nekorekto termina “nelegālie imigranti” lietošanu augšminētajā ziņu materiālā. ANO Bēgļa aģentūras, Eiropas Padomes un citu starptautisku institūciju lietotais termins attiecībā uz cilvēkiem, kas ieradušies kādā valstī bez atbilstoša juridiskā statusa un bez derīga ceļošanas dokumenta, ir “neregulārie migranti”. Liela daļa no šiem cilvēkiem iesniedz patvēruma pieprasījumu, tādējādi kļūstot par patvēruma meklētājiem un pretendentiem uz bēgļa vai alternatīvo statusu.

Līdzīgi kā pagājušā gada februārī, kad pēc Turcijas valdības paziņojuma par robežas ar Grieķiju atvēršanu pie Turcijas un Grieķijas robežas sapulcējās ap 20 000 atbraucēju, arī tagad, pēc Marokas valdības lēmuma mazināt robežkontroles pasākumus, peldot pāri jūras šaurumam no Marokas puses, Seutas anklāvā divu dienu laikā ieradās ap 8000 cilvēku.

Šie cilvēki burtiski iepeldēja Eiropas Savienības teritorijā vai arī mēģināja pārkāpt vairākus metrus augsto, īpaši nostiprināto metāla žogu, kas šķir Maroku no Spānijas. Vārdu “ielauzušies” šeit apzināti liku pēdiņās, cerot, ka turpmāk rakstītais paskaidros manu izvēli.

Spānijas karavīri izraida migrantu no Seutas

Apmēram puse no Seutu sasniegušajiem cilvēki drīz tika atgriezti Marokā saskaņā ar Spānijas un Marokas 1992. gadā noslēgto vienošanos par robežšķērsotāju atpakaļuzņemšanu. Tomēr ne tuvu visi cilvēki, kas šajās dienās un iepriekš nonāca Seutā un arī otrā Spānijas anklāvā Ziemeļāfrikā – Meliljā, ir marokieši.

Kā liecina ANO Bēgļu aģentūras regulāri apkopotie dati, liela daļa cilvēku, kas cenšas no Marokas – kā arī no Alžīrijas, Tunisijas un Lībijas – ieceļot Eiropā, šķērsojot Vidusjūru, nāk no Āfrikas valstīm. Precīzāk, no valstīm uz dienvidiem no Sahāras tuksneša. Tieši šiem cilvēkiem vēlos pievērsties šajā rakstā.

Bēg no islāmistu uzbrukumiem

Uz brīdi vēl iegriezīsimies Marokas galvaspilsētā Rabātā, kur, iespējams, joprojām mājo kāds jaunietis vārdā Omārs. Puisis ieradās Marokā 16 gadu vecumā pēc divu gadu ceļojuma, pārsvarā ar kājām, no savas mītnes zemes Kamerūnas. Omāra tēvs miris viņam mazam esot, bet par mājās palikušo mātes un mazā brāļa likteni viņam nekas nav zināms.

Omārs pameta Kamerūnu 2017. gadā, glābjoties no Nigērijas islāmistu grupējuma “Boko Haram” īstenotās vardarbības. Radusies Nigērijas ziemeļaustrumu daļā 2000. gadu sākumā ar mērķi cīnīties pret korupciju un netaisnību, ieviest islāma likumu (šaria) un ierobežot vesternizāciju, grupa “Boko Haram” sākotnēji vērsās pret policiju un citām valsts iestādēm.

Čadas armijas karavīri, kas cīnās pret "Boko Haram" kaujiniekiem

Sastopoties ar drastiskiem policijas un armijas pretsoļiem, grupējums pamazām radikalizējās un uzsāka uzbrukumus kristiešu baznīcām un skolām un arvien biežāk arī civiliedzīvotājiem, rīkojot reidus un sprādzienus ciemos un pilsētās, nolaupot un nogalinot iedzīvotājus. No 2014. gada “Boko Haram” izvērsa darbību arī Nigērijas kaimiņvalstīs Čadā, Nigērā un Kamerūnā, un kopš tā laika vairāk nekā trīs miljoni cilvēku šajā reģionā bijuši spiesti pamest savas mājas.

No šiem cilvēkiem vairāk nekā divi miljoni ir iekšēji pārvietotās personas Nigērijā, tuvu pie 800 tūkstošiem ir iekšēji pārvietotās personas Kamerūnā, Čadā un Nigērā. Šajās trīs valstīs uzturas arī vairāk nekā 300 tūkstoši bēgļu no Nigērijas.

Konflikti bez robežām

Tā kā visas šīs valstis atrodas pie viena no lielākajiem saldūdens ezeriem Āfrikā – Čada ezera –,  tad par tām starptautiskā vidē bieži runā kā par humanitārās krīzes skarto Čada ezera baseinu. Papildus tiek minēts arī kritiskais stāvoklis plašākā Sāhelas reģionā, kas bez Čadas, Nigērijas, Nigēras un Kamerūnas ietver arī tādas valstis kā Senegālu, Mauritāniju, Mali, Burkinafaso, Sudānu un Eritreju. Sāhela ir ģeogrāfiska pārejas zona no Sahāras tuksneša ziemeļos uz savannām kontinenta dienvidos, kas šķērso kontinentu no Atlantijas okeāna piekrastes rietumos līdz Sarkanajai jūrai Austrumos.

Viena no lielākajām problēmām šajā reģionā ir plaši izplatīta bruņota vardarbība, kurā iesaistīti daudzi un dažādi grupējumi – ne vien par “Islāma valsts Rietumāfrikas provinci” daļēji pārtapušais “Boko Haram” un citas ar “Islāma valsti” un “Al Qaeda” saistītas un nesaistītas grupas, bet arī bruņotas kopienu pašaizsardzības patruļas, reģionālās neatkarības cīnītāji, valstu armijas un policijas vienības.

Jāuzsver, ka plūstošo un mainīgo “konfliktu(-us) bez robežām", nevar skatīt atrauti no citiem problemātiskiem faktoriem – tādiem kā nabadzība un sociālā nevienlīdzība, vāja vai vietumis iztrūkstoša valsts pārvalde un infrastruktūra, plaši izplatīta korupcija, ierobežota pieeja resursiem, iztikas līdzekļu un pārtikas nepietiekamība.

Nav iespējams atgriezties mājās

Vēl viens būtisks apstāklis, ko nevar neņemt vērā, runājot par dzīvi Sāhelas valstīs un citās Āfrikas daļās pēdējos gados, ir klimata pārmaiņas. Kā norāda Pasaules meteoroloģijas organizācija, vidējā temperatūra Āfrikas kontinentā kopš 20.gs. sākuma pieaugusi par 1°C, izraisot biežus karstuma viļņus un ekstremāli karstas dienas. Sāhelas reģions Āfrikā kļuvis par vienu no klimata pārmaiņu visvairāk skartajām vietām pasaulē.

Par to liecina ilgstoši sausuma periodi un pēkšņas ekstremālas lietusgāzes un plūdi, pārtuksnešošanās un līdz ar to zemes un ūdens resursu izsīkums. Pēc Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) apkopotajām prognozēm, šai reģionā arī turpmāk gaidāmi ilgstoši sausuma periodi, gaisa temperatūrai paaugstinoties pusotras reizes ātrāk nekā vidēji pasaulē.

Klimata pārmaiņas īpaši asi izjūtamas tāpēc, ka Sāhelas iedzīvotāji iztiku pamatā gūst, nodarbojoties vai nu ar zemkopību (vairāk nekā puse), vai ar klejotājlopkopību (apmēram trešdaļa), vai arī ar zvejošanu (skaitliski mazākā daļa). Apstākļos, kad tradicionālajam saimniekošanas un dzīves veidam nepieciešamie dabas resursi ir jūtami sarukuši un sezonālās klimata izmaiņas vairs nav stabili prognozējamas (to vietā nākuši biežāki karstuma viļņi, garāki sausuma periodi, pēkšņas spēcīgas, plūdus izraisošas lietusgāzes), Sāhelas iedzīvotājiem ir stipri mazākas iespējas gūt pietiekamus iztikas līdzekļus.

Kotdivuāras zvejnieki dodas zvejā, bet viņu darbs kļūst arvien grūtāks, jo lielās zvejas flotes ir noplicinājušas zivju krājumus

Turklāt ierobežota piekļuve zemes un ūdens resursiem nav tikai klimata pārmaiņu noteikta: to lielā mērā ietekmē bruņotu grupu un armijas vienību darbība, kas daudziem Sāhelas iedzīvotājiem liedz atgriezties mājās un izmantot savus zemes gabalus un ganību laukus. Došanās atpakaļ uz savām dzīvesvietām viņiem draud ar nāvi, nolaupīšanu un represijām gan no bruņoto grupu, gan no valstu armijas puses.

Veidojas apburtais loks

Būtiski pieaugot iedzīvotāju – tai skaitā iekšēji pārvietoto personu un bēgļu – skaitam ārpus aktīvā konflikta zonām, dabas resursi tiek vēl vairāk noplicināti, un arvien biežāki kļūst strīdi par ūdens un zemes izmantošanu gan dažādu aroda grupu (visbiežāk, zemkopju un lopkopju) starpā, gan vienas amata grupas ietvaros. Visgrūtāk šai cīņā klājas ienācējiem no citiem rajoniem un kaimiņvalstīm (daļa no viņiem bruņotā konflikta dēļ bijuši spiesti pārvietoties pat vairākkārt!), arī sievietēm, kuru vīri vai tēvi ir aizturēti vai gājuši bojā. Sievietes bieži cieš arī no vardarbības ģimenē un seksuālas izmantošanas galvenokārt no armijas karavīru puses.

Tradicionālie konfliktu risināšanas paņēmieni daudzviet vairs nedarbojas, un arī valsts iestādes ne vienmēr piedāvā efektīvas alternatīvas. Nepārvarams iztikas līdzekļu trūkums un pienācīgu valsts pakalpojumu neesamība (piemēram, veselības aprūpes un izglītības jomās) mudina daudzus cilvēkus, īpaši jauniešus, pievienoties bruņotās pretestības grupām, kas piedāvā pārtiku, atalgojumu, reliģisku izglītību un citu atbalstu.

Veidojas apburtais loks: klimata pārmaiņas pastiprina daudzšķautņainu vardarbīgu konfliktu iemeslus (sociālo nevienlīdzību, nabadzību, vāju pārvaldību, korupciju u.c.) un padziļina humanitāro krīzi, savukārt ilgstošie vardarbīgie konflikti mazina kopienu iespējas piemēroties klimata pārmaiņām. Šis ir viens no galvenajiem secinājumiem Vācijā bāzētās domnīcas Adelphi 2019. gadā tapušajā pētījumā par klimata pārmaiņām un citiem sociāliem riskiem Čada ezera baseinā.

Šai reģionā notiekošais kalpo kā spilgts piemērs sarežģītajiem procesiem Sāhelas reģionā kopumā. Pēc ANO Humanitāro jautājumu koordinācijas biroja (OCHA) aprēķiniem, pērnā gada septembrī Čada ezera baseinā humānā palīdzība bija akūti nepieciešama 12,5 miljoniem cilvēku. Vairāk nekā 5 miljoni cilvēku nebija pietiekami nodrošināti ar pārtiku, un 4,5 miljonu bērni cieta no būtiska pārtikas trūkuma.

Kāds mums ar to sakars?

Pirmajā brīdī var šķist, ka problēmas tālās Āfrikas valstīs uz mums neattiecas, ka nemitīgie konflikti, nabadzība un citi sociālekonomiskie izaicinājumi ir pašu šo valstu valdību un iedzīvotāju izraisīti un tāpēc pašiem risināmi. Un tomēr – grūtības, ar kurām šodien cīnās cilvēki Sāhelā, vismaz daļēji ir veicinājuši pavisam citu pasaules reģionu iedzīvotāji. Ja piekrītam daudzu zinātnieku pētījumos balstītajai atziņai, ka klimata pārmaiņas ir reālas un cilvēku radītas, tad nevaram ignorēt arī faktu, ka tās vislielākā mērā veicina pasaules bagātākās valstis.

Precīzāk, divas trešdaļas no siltumnīcefekta gāzēm (galvenokārt ogļskābās gāzes CO2), kas ir par cēloni mūsu planētas sasilšanai, rodas valstīs, kas ietilpst pirmajos 20% pēc ienākumu un līdzekļu sadales pasaulē – tai skaitā Eiropas Savienības valstīs. Ja G20 jeb divdesmit pasaules lielāko ekonomiku grupa kopā rada 78% no visiem CO2 izmešiem, tad piektdaļa nabadzīgāko pasaules valstu ir atbildīgas par kopumā 8,4 % izmešu. Āfrikas valstu kopējais emisiju apjoms ir tikai 7%.

Sena aka Sahāras tuksnesī Marokā

Tai pašā laikā klimata pārmaiņu postošo ietekmi visvairāk izjūt tieši nabadzīgāko valstu iedzīvotāji. Klimata sasilšana, ko veicina ražošanas un patēriņa procesi bagātajās sabiedrībās, vistiešāk un skaudrāk izpaužas tādās vietās kā Sāhelas reģions. Atšķirībā no turīgajām sabiedrībām nabadzīgo kopienu iespējas piemēroties klimata pārmaiņām, aizsargāt sevi un novērst potenciālos zaudējumus ir stipri ierobežotas.

Pandēmija izgaismoja nevienlīdzību

Covid-19 pandēmija spilgti izgaismoja šo fundamentālo nevienlīdzību (kas, starp citu, pastāv arī nacionālā mērogā, bagāto sabiedrību ietvaros starp nodrošinātām un maznodrošinātām grupām). Mēs, rietumnieki, bijām spiesti uz laiku apstāties un apturēt savu brīvprātīgo, baudāmo mobilitāti – vai tā būtu ceļošana darba, mācību vai tūrisma nolūkos. Mēs skumām, jo bija jāsēž mājās. Nevarējām lidot uz Itāliju, Argentīnu, Indiju vai Taizemi, un nelidojot būtiski samazinājām savu individuāli radīto CO2 izmešu daudzumu.

Tikmēr neskaitāmi cilvēki, kas dzīvo krietni uz dienvidiem no mums, vēl aizvien bija spiesti pārvietoties piespiedu kārtā. Viņi, ļoti iespējams, būtu gribējuši palikt mājās, bet nevarēja, jo tas apdraudēja viņu dzīvību un drošību. Šiem cilvēkiem bija jādodas prom, jo citas iespējas nebija.

Kad gatavojos pabeigt šo rakstu, Ženēvā bāzētais Iekšējās pārvietošanās monitoringa centrs (IDMC) publiskoja ziņojumu par iekšējās pārvietošanās tendencēm pasaulē 2020. gadā (GRID – Global Report on Internal Displacement 2021). Saskaņā ar šo ziņojumu, Āfrikas valstīs uz dienvidiem no Sahāras tuksneša pērn iekšēji pārvietoties bija spiesti vairāk nekā 11,1 miljons cilvēku: gandrīz 6,8 miljoni cilvēku pameta mājas vardarbīgu konfliktu dēļ, un 4,3 miljoni cilvēku – pēkšņu ekstremālu dabas apstākļu dēļ.

Pārvietošanās visbiežāk notiek valsts vai reģiona ietvaros

Kopējais iekšēji pārvietoto cilvēku skaits Subsahāras Āfrikā sasniedza vairāk nekā 24 miljonus cilvēku. No tiem 21,8 cilvēki atstājuši savas dzīvesvietas vardarbīgu konfliktu dēļ, un 2,3 miljoni – ekstremālu dabas apstākļu dēļ.

GRID ziņojuma autori aicina kritiski izvērtēt plašsaziņas līdzekļos un publiskās debatēs daudzkārt pausto viedokli, ka klimata pārmaiņas izraisīs plaša mēroga piespiedu pārvietošanos un jaunus starptautiskas migrācijas viļņus. Lai arī daži pētījumi uzrāda saikni starp klimata pārmaiņu veicinātiem konfliktiem un migrāciju uz Rietumu valstīm, daudzi zinātnieki uzsver, ka konflikta un dabas katastrofu izraisīta pārvietošanās parasti notiek vienas valsts vai reģiona ietvaros.

Lesbas salā Grieķijā ierodas laiva ar afgāņu bēgļiem

Protams, vienmēr būs cilvēki, kas ies starptautisko migrācijas ceļu, izvēloties to kā risinājumu kompleksām dzīves problēmām, ko lielā mērā veicinājusi klimata sasilšana. Tomēr, kā norāda klimata pārmaiņu un migrācijas pētniece Karolīna Zikgrafa (Caroline Zickgraf), maz ticams, ka visi cilvēki, kas atstās savas dzimtās mājas dabas katastrofu skartos reģionos, varēs un gribēs izceļot uz Eiropu. Starptautiskai migrācijai ir nepieciešami dažādi resursi – ne tikai finanšu līdzekļi, bet arī sociālie tīkli, komunikācijas iemaņas, vīzas un galu galā – fiziska spēja pārvietoties.

Tā ir arī mūsu atbildība

Kamerūnietis Omārs ir viens no salīdzinoši nedaudzajiem Čada ezera reģiona iedzīvotājiem, kas, glābjoties no bruņotiem uzbrukumiem, ne tikai šķērsoja savas valsts robežu, bet arī devās tālāk par kaimiņvalsti. Pēc Omāra vārdiem, viņam nebija konkrēta plāna nokļūt Marokā, viņš tikai gribēja pamest Kamerūnu un atrast jaunu dzīvesvietu, kur varētu mācīties vai strādāt. Ejot uz ziemeļiem, Omārs satika citus ceļotājus un pievienojās viņiem.

Omārs pabija gan Nigērijā, gan Alžīrijā, kur viņam pat izdevās atrast gadījuma darbus. Tomēr valodas barjera ļoti apgrūtināja iztikas iespējas, tāpēc viņš devās tālāk, līdz nonāca Marokā. Un lai gan viņam ir, kur dzīvot, un dažreiz izdodas atrast gadījuma darbus, dzīves apstākļi ir smagi, iztikas līdzekļu ne vienmēr pietiek, un iespējas mācīties skolā nav.

Omārs tomēr gribētu nokļūt Eiropā. Kopā ar Al-Azizu, draugu no Nigēras, viņš mēģināja laivā pārpeldēt Gibraltāra šaurumu un sasniegt Spāniju, tomēr draugi tika notverti un atgriezti Marokā. Policija viņus arī vairākkārt bez iemesla aizturēja Marokas ostas pilsētā Tanžerā, no kurienes iespējams saskatīt un varbūt arī sasniegt 30 km attālo Spānijas krastu.

Ja Omāram tomēr izdosies nokļūt Eiropā, neuzskatīsim viņu par sodāmu robežu pārkāpēju. Drīzāk par cilvēku, kas cenšas veidot savu dzīvi ļoti grūtos, brīžiem nepanesamos, apstākļos, ko ar saviem patēriņa (iepirkšanās, transporta, ceļošanas u.c.) paradumiem zināmā mērā esam veicinājuši arī mēs, Eiropas iedzīvotāji. Uzlūkosim Omāru kā cilvēku, kam, tāpat kā mums, ir vajadzības un sapņi, vien stipri mazāk vai gandrīz nekādu iespēju tos īstenot.

Šī raksta tapšanu finansiāli atbalstīja Eiropas Savienība projekta "ClimACT" ietvaros. Rakstā paustā informācija ir autora viedoklis, un tas nekādā gadījumā nav uzskatāms par Eiropas Savienības viedokli.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt