Sadaļas Sadaļas

Ieva Kubliņa: Varianti nospēlēja pret mums

Basketbola Dievs šoreiz nebija latvietis. Grupu turnīra abas spēles mums beidzās nelabvēlīgi, un līdz ar to šai izlasei arī čempionāts beidzās nelabvēlīgi. Bija ilga nervozēšana un vēl ar negatīvām beigu emocijām.

Kāda nozīme uzvarēt grandu, ja nevar tikt laukā no grupas! Ja vienubrīd  rēķinājām variantu, ka var pietikt ar vienu uzvaru, tad beigās arī ar divām bija par maz. Ja Lielbritānijai vēl bija gana labas izredzes pārspēt Horvātiju, tad Serbijai uzvarēt nebija variantu. Varbūt pirms mača ar mums Krievijas treneri nebija parēķinājuši, ka arī Latvija var tikt tālāk. Bet tad viņi to apjauta un redzēja, ka otro posmu var  nākties sākt ar diviem zaudējumiem. Tad vēl nāks pretī spēcīgā Spānija. Līdz ar to zem jautājuma būtu iekļūšana ceturtdaļfinālā. Gan jau savu spēcīgo vārdu pateica treneri, un rezultātā mobilizācija bija maksimāla un Krievija nospēlēja ļoti pārliecinoši. Runas par to, ka serbietes spēlē pret Krieviju necīnījās kā nākas, lai palīdzētu otrajā kārtā tikt horvātietēm, ir pilnīgi liekas. Nevajag nonākt tik tālu, lai tavu likteni izlemj cits.

Žēl, ka tā mums beidzās čempionāts, bet vaina jāmeklē vispirms pašos. Kā mēdz teikt, veicas stiprajiem, kas to visvairāk nopelnījuši. Tātad kaut kur savu izdevību neizmantojām.

Pēdējā spēle uzskatāmi parādīja, ka ar Serbiju varēja spēlēt un varēja cerēt uz uzvaru. Tāda rēķināšana, kurš pretinieks uzvarams, pret kuru jāpataupās, nekad pie laba nav novedusi.  Tas ir Eiropas čempionāta finālturnīrs, kurā šoreiz tika dalītas arī olimpiskās ceļazīmes. Kādas tur atlaides! Ar pilnu jaudu jācīnās no pirmās spēles pirmās minūtes līdz pēdējās spēles pēdējai minūtei. Jāizdara viss, lai pēc tam nav kauns.

Pēc spēka Latvijai vajadzēja kvalificēties otrajam posmam, taču savu potenciālu komanda tā arī pilnībā neparādīja. Pati svarīgākā bija spēle ar Horvātiju, taču daudz kas iesākās jau pirmajā mačā. Par daudz tika raustīts sākumsastāvs, bet rezervistes varbūt radīja pārlieku pozitīvu iespaidu. Realitātē tik rožaini neizskatījās un nopietnas palīdzes šādā līmenī viņas nebija. Kāpēc treneri jau desmit minūtēs pret Serbiju Šteinbergai ļāva sapelnīt piecus sodus? Ak, pašai galva uz pleciem! Bet, ja "galva" pazūd, kāpēc tad ir treneris? Visiem kopā jāmeklē atbilde, kāpēc pārbaudes spēlēs daudzas iestrādnes darbojās, bet te - ne. Finālturnīrā cita spriedze? Visu uz mandrāžu un pieredzes trūkumu novelt nedrīkst. Arī pieredzējušās kļūdījās metienos no groza apakšas.

Objektīvi izvērtējot, laikam jau arī galīgi bez pamata bija runas par kvalificēšanos olimpiskajām spēlēm Rio. Pārāk īss ir soliņš. Kā parādīja spēle ar Krieviju, starpība starp pirmo sastāvu un otro komandā bija visai liela. Taču, kamēr nu līderes turēja, vajadzēja ļaut viņām spēlēt. jo sastāva raustīšana tikai sanervozē un mazina pārliecību.

Vairākas līderes pamodās par vēlu. Varbūt tam patraucēja arī fakts, ka pret Serbiju viņas tika taupītas un spēlēja maz. Kā vēlāk izrādījās, komanda ievilkās lēnām un bija gatava uz pēdējo spēli. Būtu ieskrējušās pirmajā spēlē, pamostos agrāk. Pret Serbiju vairāk darbojās otrais sastāvs, no kura vērā ņemamu palīdzību tā arī nesanāca sagaidīt.

Ir virkne jautājumu arī par sastāva izvēli čempionātam. Jā, to nosaka treneris, taču par dažām sastāvā iekļautajām ir pamatots jautājums, kāpēc tieši viņas? Kāpēc kaut vai kandidātos nebija  Niedolas, Eibeles, Silarājas? Vēl mazliet varētu saprast (bet ne attaisnot!) trenera attieksmi pret "SK Cēsis", ar kuru Zvirgzdiņam nav labākās attiecības. Bet Eibele ir no TTT! Taču sastāvu izvēlas treneris un viņš atbild par rezultātu. Arī par sliktu rezultātu. Jāprot atzīt arī savas kļūdas.

Neesot komandā, ne visu var pilnībā izvērtēt. Trenera ietekmi, kopējo mikroklimatu. Bet tam ir svarīga loma. Labas savstarpējās attiecības palīdz atraisīties. Skaidrs, ka treneriem nebija viegls uzdevums - salīmēt divas paaudzes. Līdz galam neizdevās. Pēc kara visi gudri, taču ir virkne jautājumu, uz kuriem jārod atbildes, lai līdzīgas kļūdas neatkārtotu.

Neviena spēlētāja visas četras spēles nenospēlēja līmenī. Šteinbergai bija trīs, Guntai (Baško-Melnbārdei) - divas, bet Aijai (Putniņai) tikai viena laba spēle. Arī Anetei (Jēkabsonei-Žogotai) gāja kā pa viļņiem. Protams, ka neviena speciāli nemeta grozam garām un viņas pašas visvairāk pārdzīvoja šādas neveiksmes. Pietrūka koncentrēšanās vai tas bija saspringums? Pati esmu bijusi izlasē un nereti pēc tādām spēlēm pusi nakts neesmu varējusi gulēt. Bet, kāpēc sanāca tieši tā, kā šoreiz, ir jātiek skaidrībā treneriem un pašām spēlētājām.

Diezgan droši var prognozēt, ka dažas veterānes beigs karjeru izlasē un paaudžu maiņa būs jāturpina. Ar tiem spēlētāju resursiem, kādi mums ir. Līderu nasta būs jāuzņemas jaunajai paaudzei. Šteinberga ar to jau labi tika galā. Nedomāju, ka labākais būtu naturalizēt kādu amerikānieti.

Rīt sākas jauna diena. Lai arī ar līdz galam nepadarīta darba sajūtu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt