Taču ir svarīgi, kādā veidā tiek zaudēts. Šajā spēle Čehijas valstsvienība vārda tiešā nozīmē darīja, ko gribēja. Pārāk viegli un daudz ļāvām pretiniekiem izmantot viņu stiprās puses, uzbrukt no groza apakšas ar augstu precizitāti.
Savukārt Latvijas komandas kontā 20 kļūdas. Šoreiz pat negribētos pārmest tik daudz par statistiku, bet gan par atdevi un psiholoģisko negatavību. Ļoti svarīgā spēlē komanda nespēja savākties un pārāk ātri salūza. Iespēja kaut kādā mērā sevi parādīt beidzot bija arī jaunajiem spēlētājiem. Viņiem šī bija lieliska pieredze un neatņemama izaugsmes sastāvdaļa. Prieks, ka puiši gāja laukumā un cīnījās arī tad, kad situācija jau bija bezcerīga.
Uzskatu, ka kopumā turnīrs tika aizvadīts veiksmīgi. Zinu, ka, spēlējot izlasē, spēlētāji ziedo gan savu veselību, gan brīvo laiku. Bieži vien cilvēkiem no malas to ir grūti novērtēt, bet vajadzētu. Jā, vienmēr gribēsies vairāk un vienmēr gribēsies labāk. Tāda ir cilvēka daba un pēc tā arī ir jātiecas.
Bet jāatceras, ka vīriešu izlasei šī ir augstākā vieta pēdējo 14 (!) gadu laikā! Eiropas astotnieks nav maz un, ja skatāmies vēl plašāk, tad Latvijas basketbola izaugsmei un popularizēšanai šis bija lielisks un izdevies pasākums.
Prieks arī par lietuviešiem, kas Rīgā nebūt nerādīja saturīgāko spēli, bet izšķirīgajā brīdī parādīja meistarību un raksturu. Iekļuva finālā un nopelnīja olimpisko ceļazīmi. Tas ir mērķis, uz kuru mums tiekties.
