Tas, ka spēle būs saspringta un līdzīga, bija paredzams, jo, manuprāt, abas komandas ir spēkos diezgan līdzīgas. Spēles gaita to arī apliecināja. Bija manāmas biežas vadības maiņas, un spēles rezultāts tika izšķirts pēdējā ceturtdaļā.
Svarīgās epizodēs ar saviem caurgājieniem un rezultatīvām piespēlēm Beļģijas valstsvienības vilcējspēks bija saspēles vadītāja Mārdžorija Karpreu, un spēles izskaņā Annai Vautersai trīs reizes pēc kārtas izdodas gūt grozu pēdējās sekundēs visai sarežģītās situācijās.
Sajūta ir tāda, ka kritiskos brīžos komanda zaudēja koncentrēšanos un mums līdz galam neizdevās nostrādāt aizsardzībā.
Protams, ka Elīna Babkina ir viena no Latvijas izlases atslēgas spēlētājam, bet, ja mēs vēlamies sagaidīt labus rezultātus no komandas turpmākajās spēlēs, mums ir vajadzīgs lielāks pienesums un stabilitāte arī no pārējām spēlētājām. Vēl joprojām savu potenciālu nav parādījusi Kristīne Vītola, kā arī savu spēli nav izdevies atrast Guntai Baško-Melnbārdei un Aijai Putniņai.
Serbija ir ļoti laba komanda, kura ir veiksmīgi startējusi gan olimpiskajās spēlēs, gan arī Eiropas un pasaules čempionātos.
Komanda, kas spēlē fizisku un arī “netīru basketbolu”, taču uzskatu, ka neuzvaramu pretinieku nav.
Spēle pret Beļģiju mums prasīja daudz emociju, un īpaši svarīgi būs tas, kā komanda atkopsies psiholoģiski!
Manuprāt, Latvijas izlase šajā turnīrā vēl nav parādījusi savu potenciālu līdz galam, tāpēc es novēlu, lai tas izdodas pret Serbiju!
