Statistikā šoreiz iedziļināties būtu lieki, jo pret Slovēniju, manuprāt, uzvarēja komanda, kura to gribēja vairāk un kura to bija pelnījusi. Likās, ka spēlē pavisam cita komanda. Spiedienu radījām mēs, neļāvāmies slovēņu provokācijām, bet, tieši otrādi, izprovocējām un nervus kutinājām viņiem, un tas nesa uzvaru.
Tas, ka, piemēram, viņu centrs Omičs bija gandrīz neredzams, pirmkārt, ir mūsu centru nopelns. Kaspars Bērziņš un Jānis Strēlnieks bija lieliski, taču es gribu uzteikt visus 12 spēlētājus, arī tos, kas laukumā neizgāja, jo arī viņi ir neatsverama komandas sastāvdaļa, kas piedalās treniņprocesā un palīdz viens otram kļūt labākiem.
Priecē arī tas, ka puiši saprot - vēl nekas nav beidzies un turnīrs turpinās. Ar šo uzvaru izlase saviem faniem ir dāvājusi vēl trīs spēles, un olimpiskais sapnis joprojām ir dzīvs. Jā, otrdien ir spēle pret Franciju. Uz papīra Francija viennozīmīgi skaitās favorīte, ko apliecināja arī viņu pārliecinošā uzvara pār Turciju. Turklāt vēl spēlē savā laukumā. Tajā pašā laikā tā ir sporta burvība, ka neuzvarams nav neviens.
Parasti man nepatīk vilkt paralēles ar sieviešu basketbolu, taču šoreiz izdarīšu mazu atkāpi. Domāju, ka tad, kad Itālijā Eiropas čempionāta ceturdaļfinālā sieviešu izlase tikār ar Franciju, arī bija maz tādu, kas ticēja, ka varam uzvarēt. Arī viņas, līdzīgi kā vīriešu izlase, bija ļoti atlētiska komanda, ar "garu" soliņu, daudziem Eiropā, pasaulē zināmiem uzvārdien.
Šādā situācijā galvenais ir ticēt saviem spēkiem, un to komandai arī novēlēšu! Jāiet un jācīnās visas 40 minūtes un atkal jāparāda sava labākā spēle.
