Vietējie iedzīvotāji meitenei jūt līdzi, uzdot jautājumus savā starpā, kas ar viņu varētu būt noticis, bet... neviens, neviens tā arī nepajautāja pavisam it kā niecīgu jautājumu, kā tu jūties? Viņai pašai. Ne veikalā, ne bibliotēkā, ne aptiekā, ne pastā un arī ne skolā, kur viņa dzīvoja.
Kāpēc neviens neuzdrošinājās? Tāpēc, ka patiesībā šis nieka jautājums "Kā tu jūties?" nemaz nav tik sīks. Viss būtu labi, ja meitene atbildētu “viss kārtībā, paldies”, bet ja viņa tā neatbild, ja viņa pēkšņi saka “nu tā, ne viss ir labi”.
Un tāda varbūtībā it sevišķi šādā situācijā pastāv. Ko tad? Ko darīt, kur meklēt palīdzību? Tas, iespējams, nozīmē izjaukt visus dienas plānus un vakara tradīciju skatīties televizoru, jo, ja meitene kaut kur ir jāved... ja jāmeklē ārsts, pasarg diev's, ja vēl jāmaksā par to...
Un, ja varmāka ir kaut kur tepat, tas nozīmē vēl policiju, un tas varbūt arī nozīmē to, ka šis nieka jautājums var beigties ar zilu aci pašam palīdzētājam...
Jo šis nieka jautājums nozīmē uzņemties atbildību, vajadzības gadījumā piedalīties šīs meitenes dzīvē, kas galīgi neizskatās jauka...
Vai man to vajag? Un patiesībā šis nav stāsts par to, ka mūsu sabiedrība būtu bezsirži un ka mums būtu viss vienalga, - tā nav, mēs esam līdzjūtīgi... Esam!
Bet mēs galīgi negribam uzņemties atbildību, un tas ir tas mūsu sabiedrības atspulgs, ko mēs tik ļoti labi redzam valdībā, Saeimā un dažādos valsts un pašvaldības dienestos... Un ko mēs tā neciešam!
