Guntis Bojārs: Ir vai nav bēgļi slinki?

Ir vai nav arābu bēgļi slinki? Eiropieši teiks, ka ir, paši arābi teiks, ka nē... Un abiem būs taisnība, un tā ir viena no būtiskākajām kultūras, ne reliģijas (!) atšķirībām, kas jāpārvar, ja mēs šeit, Latvijā, un Eiropā maz runājam par šo cilvēku integrāciju vietējā sabiedrībā. 

Un, proti, ja eiropietim pilnīgi normāli ir strādāt astoņas stundas no vietas, bet austrumeiropietim – pat desmit un vairāk, turklāt vairums ir darba ņēmēju, kas nozīmē, ka virs vidējā eiropieša ir priekšnieku kalni, tad normāla sīrieša sapnis Eiropā ir maza bodīte vai neliels ģimenes restorāns, kurā laiskā gaitā apčubināt atnākušos klientus un nesteidzīgā mierā pagatavot dolmu. Un pats sev saimnieks un priekšnieks, kas nozīmē, ka šodien varbūt nemaz negribu strādāt un bodīte ir ciet.

Tā viņi dzīvo, tā viņi uztver šo pasauli – un rūpnīcas vai Latvijas tipiskākais modelis – darbs, mājas, televizors, gulta un brīvdienās lielveikals – nav viņu gaumē, lai vai kā mēs to vēlētos.

Protams, ka ir daļa cilvēku, kas rūpnīcās strādā arī tur, bet tie, kas nolēmuši mērot ceļu uz Eiropu un spējuši pieņemt šādu, pat dzīvību apdraudošu lēmumu, ir tieši šī – saimnieka stila cilvēki, it sevišķi vecāki ar bērniem, kuri ir iekrājuši nedaudz līdzekļus, lai samaksātu kontrabandistiem par ceļu. Drēbnieks ar savu klientūru, bārddzinis ar savējo, kādam bijusi rotaslietu bodīte, kādam kartupeļu frī pārdotava, tas ir tas, kas līdz šim bijis tiem sīriešu bēgļiem, kas ieradās arī Latvijā.

"Iedzīvošos un uzaicināšu tevi uz savu restorāniņu," nesen man, miedzot aci, teica kāds bēglis no Sīrijas, kas kā daudzi citi šobrīd savas dienas pavada patvērumu meklētāju centrā "Mucenieki". Tāds viņam tur, Sīrijā, ir bijis. Sieva?

Nē, sieva Sīrijā nav strādājusi, viņai bija jāpieskata bērni, bet māju esot uzkopuši divi kalpotāji. Kopējie ģimenes ienākumi 3000 dolāru mēnesī, un visam pieticis.

Viņu dzīves un darba modelis nemaz tālu nav jāmeklē. Tepat Rīgā to var apskatīt vairākās pakistāņu kebabnīcās. Viņi tusē, un cita starpā pagatavo kādu kebabu, bet uz griešanas darbiem pieņem darbā kādu vietējo jaunieti. Un nav runa par miljonu ienākumiem, bet gan par nodarbošanos, kas sader ar viņu dzīvesstilu. Un Eiropu šie cilvēki lielākoties uztver nevis kā zemi, kura gādās pabalstus, kā daudziem patīk domāt, bet kā naudīgu vietu, kur viņu biznesam būs labs noiets ar daudziem turīgiem klientiem un pircējiem, un viņi varēs mierīgā garā tusēt tālāk.

Tas viss gan nenozīmē, ka lietas nav maināmas vai ka Latvijai viņiem būtu jānodrošina sēklas nauda ģimenes biznesa uzsākšanai.

Bet... šis integrācijas process ir daudz smalkāks par pabalstu, nodrošinātu dzīves vietu, darbu "Rimi" noliktavā un latviešu valodas kursiem.

Tā ir pakāpeniska Eiropas kultūras izpratnes veidošana šo cilvēku vidū, ka, lai nopelnītu un dzīvotu, piemēram, savrupmājās, kā viņi ir raduši, Eiropā visbiežāk tomēr ir smagi jo smagi jāstrādā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt