Guntis Bojārs: Eiropas mijkrēslis jeb vai Hermanis nav austrietis?

Kas ir tas Eiropas gals, Eiropas mijkrēslis, ar ko tā savos drūmajos izteikumos intervijā raidījumā “Viens pret vienu” Latvijas sabiedrību biedēja režisors Alvis Hermanis? 

Žurnālists Gundars Rēders nepajautāja, Hermanis nepaskaidroja, bet gribas taču zināt, kas tā ir par šausmīgo aizu, kurā mēs tā visi vienā brīdī iegāzīsimies? Kas ir tas, ko Eiropa sargā jeb precīzāk: var saprast - nesargā -, vai kas Eiropai un tajā skaitā arī Latvijai būtu jāsargā?

Kas ir tās unikālās vērtības, ko mēs, eiropieši, varam zaudēt? Ar mājienu, ka tās mums varētu atņemt tie musulmaņi, kas tagad gāžas uz Eiropu: - nacionālo valstu robežas? Valoda? Nacionalitāte? Unikālais dzīvesstils, apģērbs, vērtības, reliģija, svētki, tradicionālais ēdiens, vēsture?

Berlīnes restorānā suši ēd vācietis ar drediem un sarunājas ar kādu angliski pa Ķīnā ražotu  “Iphone” un lamā Hitleru? Kurā no šiem brīžiem viņš ir vācietis? Varbūt tomēr viņš ir japānis, ja jau suši? Vai varbūt amerikānis, ja jau “Iphone”? Vai varbūt viņš ir brits, ja runā angliski? Vai varbūt tomēr krievs, ja lamā Hitleru, bet varbūt ķīnietis vai varbūt jamaikietis, ja jau dredi? Kas ir Lepēna Francijā, ja barojas no krievu naudas? Francijas vai Krievijas politiķe? Kas ir tas zviedrs, kas uz vecumu apprecējies ar taizemieti un pusi no savas dzīves pavada Kanāriju salās, spēlējot golfu? Spānis, taizemietis vai nīderlandietis? Un kas ir tas mazais astoņgadīgais čehs, kurš "Vāģus" jau ir redzējis divpadsmit reižu un skatīsies vēl...   

Kas ir tas Jānis, kura māte ir poliete, kurš Jāņos piedzeras no Igaunijā ražota alus, ēd šašliku ar kinzu, lamājas krieviski, strādā mežā pie zviedriem, necieš baznīcu un savu dēlu nosaucis par Marku, bet meitu par Esteri? Kurā brīdī viņš ir latvietis? Kas ir tas Jānis, kurš no pieticīga darba ņēmēja pēkšņi nevienam nekalpo, bet ir kļuvis par bosu kāda investīciju kompānijā un ikdienā visu skaita dolāros? Amerikānis taču, vai ne?

Un kas ir tas Jānis, kas skaistajā Kurzemes piekrastē jūrā nevis met tīklus, bet bravūrīgi vizinās ar ūdens motociklu, un kuru krastā gaida līdz Brazīlijas melnumam iedegusi Līga, plastisko ķirurgu regulāra kliente. “Rīgas Dinamo” spēles šis Jānis vairs neskatās, jo besī, ka tie visi “dārziņi” un “rēdlihi” neko nevar iemest un nevar vinnēt. Un vēl šim Jānim garšo tekila, un laukos pie tiem stārķiem viņš ilgāk par divām dienām nevar nosēdēt. Arī besī.   

Un tātad - kas ir tas, kas no šī visa mums tagad būtu jānosargā? Jeb ko mums no tā visu varētu atņemt kaut vai tie musulmaņi?

Hermanis te atkal biedē, nu, jūs redzēsiet, kā tas būs, ja vienā naktī no zoodārza būriem izlaidīs visus zvērus... Bet, piedodiet, viss sen jau ir izlaists, un arī pats Hermanis būrī ne sēž, ne būtu gatavs sēdēt...

Ja mēs kaut ko tomēr gribam tā nopietni vainot tajā, kas notiek ar Eiropu un kāpēc ir izzudušas ne tikai valstu, bet arī nacionalitātes robežas, tad tā ir, nauda, kurai mums, latviešiem, patīk dzīties pakaļ ne mazāk kā amerikāņiem, vāciešiem, čehiem, austriešiem un visiem citiem. Jo tieši tā ir atrāvusi vaļā visas robežas – brīvie tirdzniecības līgumi, brīva preču kustība, tas viss ir naudas dēļ, jo prasmīgākie meistari lielākos tirgos var nopelnīt vairāk.

Arī brīva darbaspēka kustība tam ir pakārtota, jo uzņēmēji tādā veidā var tikt pie lētāka darbaspēka, saražot un pārdot vairāk. Un arī ceļošanas brīvība izriet no naudas varas, jo ne jau uzņēmējiem rūp, lai kāds tagad var bagātināt savu iekšējo pasauli un beidzot izstaigāt Luvru, bet lai tie, kas brauc un ceļo, maksā par lidmašīnām, par muzeju biļetēm, par kafejnīcām, kurās sēž, par viesnīcām, kurās guļ... Lai uzņēmējiem ir vairāk naudas, ko maksāt darbiniekiem, no kuras savukārt darbinieki var maksāt par saviem mājokļu kredītiem un jauno mašīnu līzingiem...

Un, ja kāds vēl nezina šīs spēles noteikumus (kaut kur dziļi Āfrikā), tad televizors un internets visu glīti parādīs, ko nozīmē dzīvot, kā pienākas, – cilvēka cienīgu dzīvi. Tehnoloģijas visu padara ātru un strauju, un pat tie musulmaņi ļoti labprāt šajā spēlē piedalās, Korānā teikto pastaipot tā, lai šo visu var izbaudīt. Dzīvojošie Eiropā to jau lieliski pierāda.       

Mūsdienās, vismaz Eiropā, ne vairs nacionalitāte nosaka, kādās drēbēs cilvēks ģērbjas, ko ēd un ko klausās, kam tic, kur dzīvo un pat kādā valodā runā, bet gan katra gaume, katra izvēle, nu jā, un arī, kā vairāk var nopelnīt. Vienam tas var būt skaitās mijkrēslis, bet kādam citam – Eiropas vērtība, kas tieši ir jāsargā.  

Protams, valstis un valstu valdības gan Eiropā, gan citviet var censties griezt atpakaļ šo naudas ratu un izolēties, bet tādā gadījumā nacionālisma vārdā vispirms ir nevis jāizgāž dusmas pār bēgļiem, un ne jau daudzas nabaga ģimenes jāpadara par visi ļaunuma sakni, bet jāaizliedz, piemēram, tirgot “Coca Colu”, “Snikeri” un visādas “Colgate” zobupastas, jāaizliedz atvērt “McDonald” restorānus jeb, proti, jāvēršas pret tiem, kas šo visu sāka un naudas globalizācijas ratu savulaik iegrieza.

Citādāk – šis viss Austrijas, Čehijas un kādas tur vēl “drosmīgās” valsts nacionālisms ir kaķim zem astes.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti