Guntars Meluškāns: Varoņi maisos nedzīvo

Čekas maisu publiskošana ir neizbēgama. Kā pret to izturēties un kā pārdzīvot?

Manas attiecības ar padomju varu noslēdzās līdz ar skolas beigām. Pēdējie skolas gadi bija romantisma piepildīti. Atmoda, Baltijas ceļš, mukšana no padomju armijas un, protams, arī mašīnas, meitenes un viss pārējais, kas piedien tam vecumam.

Staigāju ar tievu sarkanbaltsarkanu dermantīna šlipsīti "uz gumijas", redzēju, kā uzvelk karogu Cēsu pils tornī, dziedāju patriotiskās dziesmas tautas sapulcēs un pat iemanījos nokļūt barikādēs, uz kurām Cēsu vīrus ar autobusu veda mans tēvs. Klīdu starp ugunskuriem, dzēru tēju, klausījos "Pērkona" koncertu un CNN tiešraides, kurās gaidījām ziņas no Latvijas. Tādu, kas saprata, ko tur stāsta, nebija daudz, bet sajūta, ka par mums runā lielajā pasaulē, bija pacilājoša. Ne visi, kas bija uz barikādēm, bija varoņi. Varonība ir pārvarēt bailes, bet tās rodas, ja izproti briesmas. Man tādu nebija, vienkārši bija interesanti. Nav šaubu, ka starp vīriem, kas cēla barikādes, bija arī Valsts drošības komitejas (VDK) ziņotāji – gan tādi, kas no sirds bija gatavi cīnīties par Latviju, gan tādi, kas katram gadījumam ievāca materiālu.

Mans tēvs nebija disidents, bet viņā bija stingra pārliecība, ka "krievu laiki vienreiz beigsies".

Allaž, kad viņš par to runāja, pieklusināja balsi un palūkojās aiz aizkariem, vai pagalmā nestaigā kaimiņš, par kuru visi zināja, ka viņš ir ziņotājs. Visādi citādi mums ar šo kaimiņu bija siltas attiecības.

Kādā 1. maijā rītā ar draugiem izrāvām gar ceļmalu saliktos krāsainos karogus, jo Darbaļaužu diena bija padomju svētki, tātad ne mūsējie. Drosmīgi, jo pavisam nesen kāds puisis bija izslēgts no skolas un pamatīgi apstrādāts par LPSR karoga sadedzināšanu. Jutāmies lepni, lai gan izrādījās, ka karogi nosprausti gar soļošanas maratona trasi.

Atceros, kā šo pašu svētku pasākumā Cēsu centrālajā laukumā ar klases biedriem atteicāmies dziedāt LPSR himnu, bet kāds skolotājs mums aizrādīja, ka tas nav smuki, jo tā taču nav PSRS, bet mūsu pašu.

Kāpēc es to visu stāstu? Man šobrīd ir 45 gadi un par to, kas bija VDK, kā notika vervēšana - par "stukačiem" un viņu upuriem zinu tikai to, kas izlasīts vai dzirdēts.

Mana paaudze ir pēdējā, kas vēl apzinātā vecumā aizķērās padomju gados un paspēja izbaudīt tās dīvainības, bet ar šo pieredzi ir par maz, lai šodien spriestu tiesu vai arī aicinātu piedot.

Manuprāt, šis ir īstais brīdis atklāt to patiesības daļu, kas ir pieejama. Iespējams, ka esam tam nobrieduši. Pirms divdesmit gadiem, kad rētas vēl asiņoja, tas būtu pārāk sāpīgi.

Tagad tas galvenokārt varētu būt simbolisks notikums - jānoveļ daudziem personiska un visai sabiedrībai kopumā smaga nasta. Mēs esam iestiguši vēsturē. Patiesība mazinās aizdomas vai arī apstiprinās tās. Kādam nāksies ieskatīties acīs cilvēkiem, kuriem reiz izpostīja dzīvi, kādam būs vienkārši sabojāta biogrāfija. Tie, par kuriem ziņoja, bieži vien nojauš vai pat zina, kurš to darīja, kādas tam bija sekas, kas pārciests, un tikai viņu ziņā ir lēmums - piedot vai arī nē.

Tiem, kas neziņoja, bet vien "parakstīja papīru", nāksies saņemt algu mūžīga zīmoga veidā. Ja nav upuru, nav apsūdzību. Tomēr zināms, ka maisos nav cilvēku, kas šo papīru neparakstīja, bet saprotams, ka man nav tiesību viņus nosodīt. Mums, tiem, kurus nav vervējuši prasmīgi un ciniski VDK aģenti, nav bijusi jāizdara izvēle - mūžīga vainas apziņa vai dzīve bez nākotnes. Mums nav pat nojausmas, cik smagi ir piekrist un vēl daudz smagāk – atteikties, ja svaru kausos ir sirdsapziņa vai nākotne. Maisi, kuros būtu tie, kas nepiekrita, sabiedrībai būtu daudz lielāks ieguvums. Viņu bija daudz, iespējams, ka pat daudz vairāk, un saraksts ar šiem cilvēkiem būtu īsta vērtība. Nav šaubu, ka

VDK kartotēkā ir gan tie, kas "misiju" pildīja ar sajūsmu, tie, kas ziņoja, lai pasargātu sevi, un tādi, kas neziņoja nemaz. Tāpat ir skaidrs, ka neviens šodien nestāstīs, ka "nostučījis" Jāni, Pēteri vai Mildu. Visi visu noliegs.

Šajā situācijā īpaši nozīmīga būs mediju loma. Nedrīkst vienkārši vilkt ārā no maisiem uzvārdus un drukāt tumšiem burtiem laikrakstu un portālu pirmajās lapās. Informācija, kas pieejama maisos, ir skopa, bet tieši informācijas iegūšana un skaidrošana ir mediju darbs.

Ir kāda tendence, kas iezīmējusies, kopš kļuva zināms, ka viss taps zināms. Tie, kas brīvprātīgi iznāk no maisiem, vēl pirms to uzzina citi, saņem upura statusu. Kāds pat aizrunājies līdz tam, ka uz Sibīriju aizsūtītie mazāk paveikuši Latvijas labā kā tie, kas "varonīgi" cīnījās ar segvārdu Māris. Upuri un varoņi, mani draugi, ir tajā sarakstā, kura mums nav. Ne visi, kas maisos, ir nelieši, bet arī varoņi tajos nedzīvo. Vismaz ne šajā kontekstā.

Nešaubos, ka jau pēc dažiem mēnešiem maisi atkal ieguls tur, kur bijuši – vēsā, tumšā arhīvā, un interesēs vien vēsturniekus. Svarīgi, lai brīdī, kad dažādi pazīstami un nezināmi uzvārdi tiks vazāti pa medijiem un sociālajiem tīkliem, mēs pret viņiem saglabātu cilvēcību, bet vēl svarīgāk - izrādītu cieņu viņu upuriem.

3 komentāri
valdis freimantals
Sapratīsim, ka komunisti varēja nostiprināt savu varu 1940. gada tikai pēc tam, kad bija AIZLIEGTA Rīgas Latviešu Biedrības un visu (ap 3 000) latviešu biedrību darbība Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā.//. Skumji, ka Priedītis to neuzsver! Skumji, ka RLB iznīcināšana 1993. gada 18. februāra naktī netiek pieminēta! Lasiet par to www :"Mosties, celies, strādā"! Rīt Ansis Ataols Bērzinš pl. 06 no rīta būs brīvībā! Varas turētāji un patiesības apspiedēji būs spiesti atkāpties!
Gints Pelčers
Tās informācijas publiskošana, kas apzināti pamesta, turklāt, vēl, iespējams, izrevidēta, ir domāta tikai tautas sarīdīšanai! Lai katrs pats domā, kam tas ir izdevīgi un kas ar šādām metodēm strādā? Esmu redzējis studiju biedrus, kuris, izliekoties par strādniekiem, iestājās augstskolā bez iestājpārbaudījumiem un atceros provokātorus uz barikādēm, kuri musināja un dzirdināja pārējos. Iemesli sadarbībai ar VDK varēja būt arī ļoti pragmātiski - tā varēja tikt vieglāk uz priekšu. Svarīgi atcerēties, ka šie cilvēki no Latvijas prom nav aizbraukuši. Savickis un Rīgas Dinamo ir teicams piemērs. Exprezidents Ulmanis (Rumpītis) ēd no rokas. Lēnām pār tiltu, draugi!
Atis Priedītis
Pats skumjākais būtu fakts, ka sāktos VDK vajāto cilvēku otreizēja vajāšana. Un tagad jau cenšoties pierādīt, ka visi kaut cik vērā ņemamie radošie darbinieki sadarbojās ar VDK. Bet tie, kas nesadarbojās, tikai aizliegti un noklusēti šādu likteni arī ir pelnījuši. Jo VDK taču par savējiem atzina tikai izcilus cilvēkus.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti