Saprotams, ka es ironizēju. Ilgstoši sazinoties internetā, esmu sapratis, ka jokiem der pievienot piezīmi – joks, ironijai – ironija u.t.t. Nevis tāpēc, ka mani joki un ironija ir īpaši izsmalcināti, cilvēki vienkārši ir dažādi, turklāt ironiju no tiešas runas reizēm šķir tik šaura līnija, ka, nepazīstot teicēju, grūti to atpazīt.
Ievads
Vakar gadījās ieklīst TV diskusiju raidījumā, kura uzstādījums bija – ko valdošās koalīcijas partijas un Jānis Bordāns grasās piedāvāt TĀDU, lai vēlētāju izceltu no čībām un piespiestu par sevi nobalsot. Parasti pirms šādiem raidījumiem es diezgan ilgi tielējos, ka neiešu, tad piekrītu, ilgi domāju, ko gribu pateikt, un pēc tam nožēloju, ka aizgāju, jo pateikt neizdevās.
Raidījuma formāts nepieļauj manu iemīļoto komunikācijas formu – garais stāsts, kas paredz ievadu, iztirzājumu un tikai tad nobeigumu, kurā arī ietverts tas, ko vēlējos pateikt.
Attiecīgi parasti pietiek laika tikai ievadam. Tāpēc man labāk patīk rakstīt. Te var atļauties mazliet brīvāku formu. Tēma man liekas interesanta, jo tajā ir ievērojami vairāk jautājumu nekā atbilžu. Tātad to var ne vien vērtēt un analizēt, bet arī pētīt ilgtermiņā, izsakot prognozes un lūkojot, vai tās piepildīsies. Tātad, mēs aplūkojam situāciju, par pamatu ņemot uzstādījumu – kauja pret Ušakovu, neizsakot vērtējumu, kurš šajā kaujā ir labais, kurš sliktais un vai labie maz eksistē…
Kas notiek kņaza Ušakova galmā?
Uz jautājumu - vai šajās vēlēšanās ir iespējams “gāzt no troņa” Ušakovu, atbilde ir acīmredzama – matemātiski iespējams, bet praktiski ļoti grūti.
Ušakovam ir izdevies, izmantojot Domes resursus, radīt savu mazo mediju impēriju, kas viņam uzticami kalpo, viņš veiksmīgi izmanto sociālos tīklus, kur uzticamie pavalstnieki sajūsmināti seko ziepju operai par kopīgi paveikto.
Viņam ir augsts reitings, turklāt ne vien sava elektorāta vidū, bet netrūkst atbalstītāju arī starp latviešiem. Tā pamatā ir prasmīga komunikācija, izmantojot gan principu un naudas trūkumu medijos, gan arī oponentu vājumu.
Ušakova lielākais mīnuss - viņš un viņa vēlētāji ir pārlieku pašpārliecināti.
Publiskā ieņirgšana par citu partiju mēra kandidātiem liecina, ka viņš tos neuzskata par sāncenšiem. Par nepietiekamu mobilizāciju gan neliecina tas, ka "Saskaņas" kampaņa ir jau sākusies. Ušakova un Amerika reklāmas ar gandrīz identisku tekstu mūsu uzrunā gan radio, gan no TV ekrāniem. Ameriks savā rullītī prognozē, ka būs melnā PR kampaņas. Nojaušot cilvēkus, kas apkalpo apvienību, es nešaubos, ka tās jau top gadījumam, ja nu kāds pārlieku paceļ galvu. Tas saprotams, jo zaudēt Rīgu "Saskaņa" nevar atļauties.
Latvijas galvaspilsēta šobrīd ir viņu galvenais ienākumu avots, bet, kas pats svarīgākais – tās resursi dod pieeju medijiem un nodrošina nepārtrauktu publicitāti. Zaudējot Rīgā, "Saskaņa" nonāktu uz katastrofas sliekšņa.
Rīgas precinieki
Ikvienam, kas vēlētos balsot pret "Saskaņu" Rīgā, nāktos atbildēt uz jautājumu – kuru no pārējiem es vēlētos redzēt viņu vietā? Skaidrs, ka Nacionālā apvienība savas balsis savāks – balsojums “pret krieviem” ir stabila vērtība, tomēr, lai savā virzienā izkustinātu šaubīgos, jāpiedāvā kaut kas ikdienā noderīgāks. Ar to nacionāļiem allaž bijušas problēmas. Būtiski viņu pozīcijas uzlabot var kaut kādi satricinājumi - kā savulaik valodas referendums, bet “miera laikā” nāksies paļauties tikai uz lojālo vēlētāju.
ZZS šogad startēs kā apvienība, nevis pa vienam, kas teorētiski var ļaut pārvarēt barjeru, bet Rīga nekad nav bijusi viņu pilsēta, un ļoti lielas šaubas šajā gadījumā izraisa jautājums – vai viņi vispār grib nostumt malā Ušakovu?
Šobrīd visas pazīmes liecina, ka Rīgai ir jauna sadraudzības pilsēta – Ventspils. Abu pilsētu vadītāji nekautrējas viens otram izteikt publiskus komplimentus, arī atsevišķi kadru risinājumi liecina, ka sadarbība noris pilnā sparā.
Turklāt nevienam nav noslēpums, ka situācijās, kad valdošās koalīcijas partneri iespītējas kādā ZZS svarīgā jautājumā, viņiem allaž ir iespēja cerēt uz lielākās opozīcijas frakcijas balsīm. Viestura Silenieka publiskie izteikumi, ka ZZS varētu sadarboties ar "Saskaņas centru", visticamāk, nav nekāda nejaušība, bet gan publiskota iekšējā informācija. Turklāt nav jau nepieciešama sadarbība atklātā koalīcijā, ir vienošanās, kas ir stiprākas par šādiem politiskajiem māla veidojumiem.
Trešā koalīcijas partija - sašķeltā "Vienotība" -, kura šajās vēlēšanās uzsāka startu ar diviem partijas vadītāja (ne līdera) Andra Piebalga paziņojumiem gandrīz vienlaikus – mums nav naudas un arī cerību kaut ko sasniegt Rīgā un mūsu mēra kandidāts būs Vilnis Ķirsis.
Abi izklausījās gluži kā viens – "mēs padodamies!". Te gan uzreiz jāatzīmē, ka Ķirša kungs ir vienīgais, kas šobrīd kaut cik aktīvi uzsācis rosību un izskatās, ka atšķirībā no bijušā eirokomisāra padoties bez kaujas negrasās. Viņš ir izveidojis itin populistisku, bet - kā pats apgalvo – aprēķinos balstītu programmu ar idejām, kuras noteikti tiks iztirzātas un ķidātas pirmsvēlēšanu debatēs. Tomēr, vai ar to varētu būt pietiekami, ir šaubas. Vai viņš var izrādīties tas harismātiskais un enerģiskais līderis, kurš spēs aizraut apātisko vēlētāju, pagaidām nav pamata ne apšaubīt, ne arī tam noticēt.
Pagaidām trūkst informācijas par citiem sacīkšu dalībniekiem – ir zināms, ka startēs Jāņa Bordāna "Jaunā konservatīvā partija", kuru vilcēji pats bijušais tieslietu ministrs, arī bijušais KNABists Jurašs un vēl divas pagaidām nezināmas lokomotīves. Visticamāk, ka pamata vēstījums būs – zagļiem jāsēž cietumā, nevis domē. Klīst runas, ka kaut kur noris sarunas starp ''Latvijas attīstībai'' un bondariešiem. Bondars un Pūce nav slikta kompānija – viens glīts, otrs gudrs.
Turklāt ir pieejamas finanses. Vēl, protams, ir jaunu laiku varonis Artuss Kaimiņš, kuram, kā zināms, arī ir partija un vēlētājs, kurš pirms viņa ierašanās Latvijas politikā nezināja, par ko balsot un attiecīgi arī nebalsoja. Gan jau ka būs vēl kādi Rīgas tīkotāji, jo kā teikts klasiskajā kinofilmā – "Rīga ir kā skaista sieviete, daudzi to grib iegūt un cer, ka tā kritīs viņu skāvienos kā brūte".
Rezumējums
Jau minētajā TV raidījumā es izmantoju analoģiju ar futbolu, bet, kā jau tas man gadās, nepaspēju izstāstīt līdz galam. Tāpēc atkārtošu.
Lai uzvarētu komandu, kas ir ievērojami stiprāka, nepieciešamas trīs komponentes – pārdomāta taktika, pašatdeve un cerība, ka pretinieks tevi novērtēs par zemu.
Par taktiku un pretinieku novērtēšanu viss skaidrs – programmas, kampaņas un Nils, kas par to visu smejas. Tam, kas vēlēsies ar viņu patiešām cīnīties, būs vajadzīga izcila pašatdeve – vēlme kauties par katru kvadrātmetru – degošas acis – īsts trilleris, kas spēs aizraut cilvēkus un pārliecināt, ka mēs neskatāmies kārtējo atkārtojumu vēlēšanu seriālam, bet īstu kauju, kuras likme ir visaugstākā. Pagaidām viss ir pārāk remdeni, bet, kas zina, vēl jau ir laiks…
Ir vēl otra iespēja – visiem iepriekš minētajiem ir cerības uz lielākas vai mazākas auditorijas piesaisti. Varbūt, ka viena solījumi, otru biedēšana, trešo atmaskojumi, ceturto masveida kampaņa un piekto bļaustīšanās kopā sakasa to nepieciešamo 51%. Ar "Saskaņu" neviens publiski brāļoties neuzdrošināsies, bet, iedomājoties, kādu haosu šāda kompānija varētu radīt, nav ticības, ka šāds Ušakova zaudējums ir uzvaras vērts.
Jaunā vēlēšanu seriāla sezona ir sākusies, neaizmirstiet ieslēgt savus televizorus.
