Guntars Meluškāns: Neīstā dzīve

Politisko partiju, Saeimas un arī valdības reitings Latvijā ir tradicionāli zems. Ja cilvēkiem, kas vēl vakar nobalsoja par savu partiju, rīt pajautātu, kāpēc neuzticaties saviem deputātiem, vairums atbildētu – viņi visi mūs apzog un ir atrauti no tautas. Tās, protams, lielā mērā ir muļķības. Ierindas deputātam iespēju kādu apzagt ir ne vairāk kā skolotājam – var paņemt uz mājām A4 lapas vai piespraudītes. Deputāts, protams, var piedalīties balsojumos, kuri nav valsts un sabiedrības interesēs, ievēlēt amatpersonas tāpēc, ka tās ir ērtas vai vajadzīgas, nevis labākās utt. Varas deputātam it kā ir vairāk, tomēr pamatā tā koncentrējas partiju līderu rokās.

Tātad - kāpēc politiķus uzskata par zagļiem? Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā vairāk nekā puse ir dzīvojusi laikā, kad valsts apzagšana bija ikdiena. Tā bija pat nepieciešama, lai pabarotu ģimeni. 50 gadus ir grūti aizslaucīt no cilvēku apziņas, ieradumi saglabājas arī tad, kad valsts ir jau pavisam cita.

Pirms dažiem gadiem man bija saruna ar kolēģi, kurš uzņēmumu autoparkiem tirgoja kontroles sistēmas, kas ļauj redzēt maršrutus, pa kādiem pārvietojas transports, kā arī degvielas patēriņu - tātad izslēdz iespēju šoferim zagt benzīnu. Mans tēvs padomju laikā bija šoferis, un es labi zinu, ka neviens šoferis tajā laikā ar privāto auto, ja tāds bija, benzīntankus neapmeklēja. Neviens to arī neslēpa un par to nebrīnījās. Lūk, šis kolēģis man izstāstīja kādu stāstu. Viņš piedāvājis savas iekārtas vienai no lielākajām Latvijas kompānijām, kas daļēji pieder valstij, ar milzu autoparku, un saņēma atteikumu. Viņam paskaidroja, ka šoferi, kas nevarēs zagt benzīnu, negribēs tur strādāt.

Zagšana sabiedrības apziņā nebūt nav lielākais ļaunums.

Te, protams, varētu izplūst niansēs, un iespējams, ka tas ir pat vesela pētījuma vērts temats. Piemēram, Cēsīs, kur dzīvoju agrīnajā jaunībā, bija vieta, kuru sauca par Zagļu ciemu – privātmāju rajons, kurā pamatā dzīvoja apsviedīgi ļaudis, kas bija iemanījušies skarbajos padomju apstākļos nopelnīt vairāk nekā citi jeb tā saucamie spekulanti. Līdz pat šim brīdim liela daļa sabiedrības atsakās pieņemt faktu, ka bagāts cilvēks var būt godīgs. Saprotams, ka arī te ir nianses. Liela daļa no tiem, kas bagātību ieguva 90-tajos gados, to izdarīja uz sabiedrības rēķina. Tomēr mēs mierīgi esam balsojuši par cilvēkiem, kuri bija šī sabiedriskā labuma sadalītāju avangardā, jo viņi zog, bet dalās, ir labi saimnieki utt.

Tātad ir sliktie zagļi un labie zagļi, turklāt, ja kādu nosauc par zagli, tas nebūt nenozīmē, ka viņš zog. Neliela putra, vai ne? Manuprāt, sabiedrības izpratnē Saeima ir sava veida Zagļu ciems – tie ir cilvēki, kas tikuši labā vietiņā un ar citiem nedalās, lai vai ko tas arī nozīmētu.

"Atrauti no tautas", protams, ir vēl viena leģenda, kas, visticamāk, ir kaut kāds par patiesību pieņemts folkloras elements. Man nav skaidrs, ko tas nozīmē mūsdienu Latvijā, kur Saeimas namam nav pat sētas – katrs var iet un satikt katru, gluži tāpat kā iestāties partijā un ar laiku iekļūt Saeimā var ikviens.

Tāpēc man ir sava hipotēze, kāpēc tauta nemīl politiķus. Politika ir nedabiska. To ir grūti saprast un pieņemt nevis tāpēc, ka tā būtu sarežģīta, bet gan tāpēc, ka spēles noteikumi ir absurdi. Iedomājieties hokeja maču, kurā nav noraidījumu. Kamēr tie darbojas, mums patīk gan tas, ka kāds izvicina dūres, gan arī iemet vārtus vairākumā. Ja noraidījumu nebūtu, hokeja mačs pārvērstos nežēlīgā kautiņā un tam, cik kurš iemet vārtus, nebūtu nozīmes.

Noteikumi ir svarīgi arī ikdienas attiecībās. Piemēram, pavisam vienkārša lieta, ka

katrs atbild par saviem vārdiem. Politikā tas nedarbojas – pirms vēlēšanām es vēsi varu visus saukt par korumpantiem, zagļiem, apsaukāt viņu ģimenes un tā tālāk, bet pēc tam sacīt – politika ir kompromisu māksla. Man tas nav saprotams, un es ticu, ka daudziem tas nav saprotams.

Tieši šīs nedabiskās attiecības, puspatiesības, kaktu darījumi utt. ir tie, kas rada kopējo neuzticēšanās fonu. Un tad jau nav būtiski, kādu vārdu tam piemeklē – atrauts vai zaglis. Tā ir diagnoze - mēs jums neuzticamies, jo nekas no tā, ko jūs runājat un darāt, nav īsts.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti