Medijus var iedalīt divās daļās - tie, kas izmanto valsts apraides tīklus, un tie, kas auditorijas sasniegšanai izmanto privātus kanālus. Attiecīgi atšķirīga ir to atbildība par pārrraidīto saturu. NEPLP vēlēšanas ir lieliska iespēja diskusijai par jautājumiem, kas ar to visu saistīti.
Saprotams, ka apspriežamo tēmu loks ir pārāk plašs, lai vienā rakstā kaut vai nosauktu tās visas, tāpēc iesim soli pa solim.
Šoreiz es vēlētos parunāt par mediju lietotāju publisku šmaukšanu, ko varētu saukt par neslēptu slēpto politisko reklāmu.
Neatkarīgi mediji dabā ir sastopami tikpat bieži kā destilēts ūdens. Tie, kas nepieder kādam konkrētam politiskajam spēkam vai spēkavīram, ir atkarīgi no biznesa interesēm, kuras, kā zināms, mēdz krustoties ar politiskajām. Tā nav problēma, ja mēs zinām, kas ir īpašnieki un kāda ir viņu politiskā pozīcija.
Piemēram, lasot ''Neatkarīgo Rīta Avīzi'' (NRA) vai "Dienu", mēs saprotam kā intereses viņi pārstāv, attiecīgi tajās publicēto informāciju, laižam caur šo filtru un iegūstam kaut kādu skaidrību par vienu politiskās ainas šķautni.
Latvijā gan neviens oligarhs oficiāli no skapja iznācis un atklājis savu saikni ar kādu konkrētu mediju nav. Loģiski, ka arī otrādi nē. Brīžiem tas izskatās mazliet komiski, jo ir fakti, ko zina visi, tāpēc, tos publiski noliedzot, cilvēks atklāti pasaka, ka melo. Tas gan Latvijā par nekādu dižo grēku netiek uzskatīts.
Tomēr mediju uzturēšana ir ļoti dārgs prieks, turklāt "brīvajā tirgū" pieejamie spēj aizsniegt niecīgu auditoriju, tāpēc "pašam sava avīze" ir vairāk tāds kā krāniņa pagarināšanas mehānisms.
Ir taču tik jauki reizi nedēļā pieņemt savā rezidencē dažsimt kilometrus mērojušus padevīgus kalpus, kas ikdienā tēlo neatkarīgus žurnālistus, lai noklausītos atskaites un izsniegtu jaunas instrukcijas. Tas liek justies varenam.
Daudz izdevīgāk ir mediju telpu nomāt. Tā kā runa ir par elektronisko mediju padomi, palūkosimies, kas tajos notiek. Uzreiz pateikšu, ka nekādu pētījumu veicis neesmu un varu runāt tikai par vienkārša mediju lietotāja novērojumiem. Ārpus konkurences ir Nils un kompānija. To, kas notiek krievvalodīgajos medijos, varu tikai nojaust, bet savs labums atlec arī latviski runājošajiem. EHR (European Hit Radio) ir lieliska iespēja "uzdot jautājumu Rīgas mēram, noklausīties viņa atbildes, kā arī dzirdēt "Rīgas ziņas", kas galvenokārt stāsta par augšminētā Rīgas mēra dižajiem darbiem. Loģiski, ka atsauces, ka tā būtu apmaksāta reklāma, nav un ļoti iespējams, ka oficiāli arī nav. Tomēr grūti noticēt, ka radiostacijā, kurā spēlē tikai mūziku un reklāmas, bet dziesmas piesaka ierakstīta balss, šos "radījumus" būtu izdomājuši kādā redakcijas plānošanā, funktierējot, kā dažādot programmu.
Gluži tāpat man grūti noticēt, ka radio SWH iknedēļas interviju ar Andri Ameriku, liekot roku uz sirds, var nosaukt par neapmaksātu nepolitisku nereklāmu, jo nekādu norāžu, ka tas būtu apmaksāts raidlaiks, protams, nav.
Faktiski tīra žurnālistika - ekskluzīva intervija ar tik ievērojamu cilvēku, turklāt katru nedēļu - katra medija sapnis.
Turpat SWH viļņos var sastapt arī raidījumu par ekonomiku, kuru vada pieprasīts eksperts un amatu apvienošanas kārtībā arī partijas "Latvijas attīstībai" līderis Juris Pūce. Visticamāk, ka sadarbības pamatā ir Pūces kunga kompetences, par kurām personiski es (bez ironijas) ne mirkli nešaubos.
Tomēr vai aktīva politiķa raidījums ir labais tonis, man jāšaubās. Es šaubos arī par to, ka maksātājs par šo sadarbību ir radio Pūcem, nevis otrādi. Manas šaubas pastiprina arī minētās partijas aktīvā klātbūtne teju katrā TV24 raidījumā.
Lieki teikt, ka Jurim arī tur ir savs raidījums, turklāt viņš iemanās kā eksperts viesoties arī citos. Māra Zandera, kurš savulaik radio SWH intervēja Ameriku, raidījumā par aprakto suni, kuru personiski es skatos regulāri, pastāvīgais viesis ir Edgars Jaunups, kuru gan nekad nepiesaka kā Pūces partijas biedru, tomēr mēs visi taču zinām, ka Jaunupa kungs ir viens no šīs partijas dibinātājiem. Tik intensīva vienas partijas līderu klātbūtne televīzijā, kura pieejama virszemes apraidē, neliekas gaumīga un nesavtīga.
Tomēr visvairāk mana sirds sāp par manas iemīļotās sabiedriskās televīzijas attiecībām ar Aivaru Lembergu.
Pirmkārt, tāpēc, ka no sabiedriskā medija es visvairāk cerētu sagaidīt neakarīgu un objektīvu skatījumu uz lietām, bet, raugoties, kā TV un radio vadība dažādās šlāgeraptaujās un ''Muzikālajās bankās'' publiski bučo roku un dod brīvo tribīni smagos noziegumos apsūdzētajam, no Ventspils mēra amata pienākumu pildīšanas atstādinātajam Lembergam, man kā ierindas skatītājam var rasties šaubas, ka, piemēram, ziņu dienesta attieksme pret viņu ir godīga un objektīva. Viens kantoris taču...
Es ļoti atvainojos medjiem un politiķiem, kuru rosību neesmu ievērojis, bet jaunajiem NEPLP locekļiem es novēlu redzēt, dzirdēt un - kā jau raksta iesākumā minēju - satīrīt šmuces, jo tieši viņi taču izsniedz apraides licences, tātad ir atbildīgi par to, lai mūs šajos viļņos un frekvencēs nečakarētu.
