Leģenda vēsta, ka vecticībnieki, mūkot no ticības vajātājiem mūsdienu Krievijas teritorijā, izvēlējušies šo vietu ne skaistuma, bet drošības dēļ. No vienas puses ciemu sargājuši pakalni, no otras upe. Tomēr man gribas domāt, ka viņus uz to mudinājis vietas miers un skaistums, ne tieksme noslēgties no apkārtējās pasaules.
Nora Ikstena
Viena no ražīgākajām mūsdienu rakstniecēm, kura darbojas gan romānu un stāstu, gan pasaku un biogrāfiju žanrā. Plašu ievērību guvuši Noras darbi "Dzīves svinēšana", "Sīlis spoguļstiklā", "Jaunavas mācība", "Amour Fou" un citi. Viņa sarakstījusi biogrāfiskas grāmatas par Dzintaru Sodumu, Viju Vētru, Māru Zālīti un Regīnu Ezeru, īpašu uzmanību izpelnījās kopīgi ar dzejnieku Imantu Ziedoni fiksētās viņa bērnības atmiņas grāmatā "Nenoteiktā bija". Jau vairākus gadus Noras otrās mājas ir Gruzija, kam viņa veltījusi grāmatu "Dievmātes draudzene". Savukārt “Ulubeles pasakas” ir īpaša atzīšanās mīlestībā rakstnieces dzimtajai Ikšķilei. Noras jūtīgums un lielā taisnīguma izjūta ir mudinājuši viņu nestāvēt malā daudzu Latvijas kultūrai nozīmīgu jautājumu risināšanā, tāpat viņa aktīvi iesaistās latviešu literatūras popularizēšanā.
Tāpat kā daudzas citas nomaļas Latvijas vietas, arī Slutišķi turpina iet mazumā. Šobrīd ciemā pastāvīgi dzīvo tikai viena ģimene – Prohovski.
Pārējie iemītnieki ar saviem bērniem un mazbērniem te ierodas vasarās un visi kā viens apgalvo, ka ir īsti Slutišķu patrioti.
Vasarās ciems atdzīvojas. Ierodas arī tuvāki un tālāki Latvijas apceļotāji, kurus piesaista vienā no ciema dzīvojamajām mājām ierīkotā vecticībnieku muzeja ekspozīcija. Tiesa, sakopta un uzposta ir ne tikai muzeja māja. Katru koka namu rotā atšķirīgi logu rāmju un durvju kokgriezumi košās krāsās. Rīgas dārzniekiem būtu jāpamācās tā māksliniecisko nevērība, kādā ap namiem sastādīti flokšu, samteņu, gladiolu, dāliju, kliņģerīšu un lauvmutīšu ceri, paspilgtinot ciema raibumu un košumu.
Papildus dzīvību vasarā rada arī upe, no tās, braucot ar laivām un plostiem, var vērot dabiskos Daugavas krastus, kādu vairs nav HESu pārmainītajā lejtecē, Mūsu plostnieks stāsta par milzu samiem, kas joprojām tiek izcelti no dziļākajām Daugavas vietām. Šogad gan ūdens līmenis nokritis līdz rekordzemam līmenim, atklājot lielākus un mazākus akmeņus, uz kuriem nu žāvējas vien Daugavas dūņas, ne kādi teiksmaini zemūdens iemītnieki.
Apkārtējo ciemu iedzīvotāji stāsta, ka vienmēr ar vecticībniekiem šajā un citās tuvējās sādžās dzīvojuši draudzīgi. Paradoksālā kārtā Slutišķos man nākas domāt par līdz galam nozelēto, bet tā arī pamatīgi neizdiskutēto bēgļu tēmu. Savulaik Latvijas teritorijā dzīvojušie pieļāvuši citām tautām un ticībām piederošo ienākšanu. Un šodien neviens Latgales tūrisma ceļvedis vairs neiztiek bez vecticībnieku kultūras un tās liecību izcelšanas, apliecinot izsenis Latvijai un tās iedzīvotājiem piemītošu multikulturālismu un kultūras bagātību.
Tāpat uz visām trijām mūsu šovasar apmeklētajām vietām varam skatīties no diviem skatu punktiem. Viens būtu skumja un rezignējoša aizejošā laika fiksācija. Otrs – apzināšanās, ka aizejošajam laikam seko nenovēršamais jaunais, un šīs pārmaiņas pašas par sevi nav ne labas ne sliktas, tikai citādākas.
