Gunta Matisone: Drīz jau lidostā atkal teikšu - «Gribu tevi atpakaļ»

„Gribu tevi atpakaļ” – tāpat, kā daudzās  Latvijas ģimenēs, arī man šie vārdi nav tikai sociālās kampaņas moto, bet ir vairāk nekā aktuāli, arī skumji un ļoti sāpīgi. Nu jau būs gadi septiņi, kopš mana meita ir prom – vispirms Dānijā, tad Itālijā, Milānā un nu jau Londonā. Viņa, tāpat kā daudzi mūsu jaunieši,  aizbrauca ne jau sēnes lasī, vai meklēt darbu, lai vienkārši nopelnītu, bet aizbrauca mācīties, studēt, jo iegūt arhitekta diplomu Latvijā mūsu ģimenei nebija finansiālu iespēju pat pie labākās gribas.

Šobrīd, šķiet, beidzot varētu īstenoties vārdi „Gribu tevi atpakaļ”, jo meitai ir arhitekta diploms Dānijas augstskolā un Milānā iegūtais maģistra grāds, darba pieredze Itālijas un Londonas arhitektu birojos. Bet…Latvijā neatzīst Dānijas bakalaura diplomu, kaut gan ir maģistra grāds vienā no prestižākajām Eiropas augstskolām arhitektūrā Milānā. Tagad,

lai Latvijā iegūtu arhitekta sertifikātu, ar visu maģistra grādu būtu jāmācās Tehniskajā universitātē būtībā no jauna, manas meitas gadījumā no otrā kursa.

Meita rūgti saka, tas ir spļāviens sejā iegūtajai izglītībai. Man, kā cilvēkam, kurš nav saistīts ar šo nozari, laikam neizprast, vai mūsu augstākā izglītība ir tik ļoti atšķirīga un tik ļoti pārāka, ka tai pretim nestāv Eiropā iegūts maģistra grāds? Vai drīzāk tā vienkārši ir birokrātija?

Pašlaik Latvijas būvniecības nozarē ir ne viens vien jaunais arhitekts, kuriem ir ārzemēs iegūti augstskolu grādi, bet Latvijā ir problēmas ar kvalifikācijas saņemšanu, viņi izveido savus birojus vai strādā privāti un vienkārši atrod kādu, kuram ir šī kvalifikācija un kurš par attiecīgu samaksu paraksta rasējumu.

Varbūt kļūdīšos, bet pieļauju, ka līdzīga situācija Latvijā ir arī citās tā sauktajās  reglamentētajās profesijās.

Tātad,

no vienas puses, ir šie emocionālie vārdi „Gribu tevi atpakaļ”, bet no otras - birokrātijas vārti, kuri šim mājupceļam ir ciet.

Jā, var arī teikt, ka tās ir tikai manas kā mātes emocijas. Bet, no otras puses, vai mūsu valstij nevajag šos izglītotos jauniešus? Mana meita jau nav vienīgā, kura varētu un pat gribētu atgriezties.

Mazs piemērs: skolā mēs bijām trīs draudzenes, šobrīd visām trim mums bērni ir ārzemēs, kuri, protams, aizbrauca iegūt izglītību, tagad diplomi un maģistra grāds ir iegūti un arī svešumā atrasts labs darbs. Vai kopumā apzināmies ne tikai to, cik darba roku, bet arī kāds intelektuālais potenciāls ir aizplūdis un aizplūst no Latvijas?

Man spilgtā atmiņā ir arī bijušā Ministru prezidenta Valda Dombrovska kādā intervijā savulaik teiktais, kad viņam jautāja, vai nebaida, ka aizbrauc ne tikai darba meklējumos, bet arī, tā teikt, mūsu valsts nākotne, jaunieši. Toreiz Dombrovskis savā bezkaislīgajā stilā atzina, tas labi, lai brauc, izmācīsies, būs guvuši pieredzi un atgriezīsies, mums izglītoti cilvēki vajadzīgi. Laiks ir pagājis, bet vai piepildījies tas, ka izglītību ieguvušie atgriežas?

Vai mūsu valstī ir padomāts par to, kā mājup aicināt, bet ne tikai ar tukšām, patriotiski liekulīgām emocijām mūsu gudros bērnus, kas aizbraukuši mācīties un kas ieguvuši tiešām labu izglītību? Bet

vai mums vispār ir statistikas dati par jauniešiem, kuri ir aizbraukuši mācīties?

Varbūt tas skaļi skan, bet domāju, ka valstiskā skatījumā tā ir bumba ar laika degli, par kuras sekām tā īsti netiek domāts, un šīs sekas izjutīsim nākotnē. Un tas jau nav noslēpums, ka mūsu sabiedrība noveco.

Manuprāt tieši intelektuālais potenciāls ir tas, kas var Latvijā kaut ko mainīt. Gadiem jau ne tos labākos vārdus - un jāteic, pelnīti, - veltām Saeimai un valdībai, drīz Saeimu vēlēsim atkal, bet vai tajā ieraudzīsim daudz jaunu seju, jaunus cilvēkus ar labu izglītību?

Rakstot šīs pārdomas, pārlasu Latvijas Institūta kampaņas „Gribu tevi atpakaļ” mērķus un uzdevumus, tajos arī viens no tiem ir mudināt studētbraukušos jauniešus pēc pieredzes un zināšanu iegūšanas atgriezties. Tikai atkal -

galvenais vārds ir mudināt, nevis rīkoties.

Tagad ir Ziemassvētku brīvdienas un savu meitu, tāpat kā manas draudzenes savus dēlus, esam sagaidījušas Latvijā. Šīs kopā būšanas dienas aizskries ātri un zinu, ka janvāra sākumā lidostā atkal teikšu vārdus „Gribu tevi atpakaļ”. Un tie būs tiešām no sirds.

Šis stāsts ir daļa no Latvijas Radio 2016.gada apskata par tendencēm, kas iekrāsojušas šā gada lielos notikumus Latvijā un pasaulē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti